RPI otrajam rektoram A. Mālmeisteram – 100

A. Mālmeistars 1937. gadā beidzis LU Inženierzinātņu fakultāti un ieguvis būvinženiera kvalifikāciju. Studiju laikā bija iekļauts Latvijasizlases komandas sastāvā basketbolā.

Tūlīt pēc kara demobilizējās un sāka strādāt LVU Inženierzinātņu fakultātē. 1946. gadā tika apstiprināts par docentu un Būvkonstrukciju katedras vadītāju, 1947. gadā aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju par režģotu tiltu svārstību aprēķiniem un tika iecelts par Inženierzinātņu fakultātes dekānu. 1954. gadā sāka strādāt ZA Arhitektūras un celtniecības institūta direktora amatā, vienlaikus uz pusslodzi paliekot arī par mācībspēku Inženierzinātņu fakultātē. 1959. gadā A. Mālmeistars aizstāvēja tehnisko zinātņu doktora disertāciju «Betona elastība un neelastība», un viņam tika piešķirts profesora nosaukums Būvkonstrukciju katedrā.

Pēc tehnisko zinātņu fakultāšu atdalīšanas no LVU 1958. gadā un Rīgas Politehniskā institūta  atjaunošanas  A. Mālmeisters turpināja lasīt mācību kursu «Tērauda konstrukcijas». Izveidoja Plasticitātes problēmu zinātniskās pētniecības laboratoriju, kurā uzaicināja veikt zinātnisko darbību vairākus RPI 1961. un 1962. gada absolventus –Ivaru Knētu (vēlāk– RTU rektoru), LU Polimēru mehānikas institūta direktoru Juri Jansonu,profesoru Andri Krēgeru, LZA Goda doktoru Aivaru Lagzdiņu u. c.

1961. gadā A. Mālmeisters tika apstiprināts par RPI rektoru, un šajā amatā viņš strādāja līdz 1963. gadam, kad kļuva par jaunizveidotā ZA Polimēru mehānikas institūta direktoru. Uz šo institūtu tika pārcelta arī Plasticitātes problēmu zinātniskās pētniecības laboratorija, kļūstotpar vienu no stūrakmeņiem jaunā institūta izveidē. Par PMI direktoru A.Mālmeisters strādāja līdz 1970. gadam, kad tika apstiprināts Zinātņu akadēmijas prezidenta amatā.  Var uzskatīt, ka A. Mālmeistera zinātniskādarbība lika pamatus cietvielu mehānikas, kompozīto materiālu mehānikasun biomehānikas attīstībai Latvijā.

Aleksandrs Mālmeisters miris 1996. gadā.