Ūdens inženiersistēmu profesors
Latvijas ZA akadēmiķis (2017)
RTU rektors no 2023. gada
Enerģētikas un elektrotehnikas profesors.
Latvijas ZA akadēmiķis (2007).
RTU rektors no 2011. gada līdz 2023. gadam.
Viss darba mūžs, atskaitot nepilnus piecus gadus Rīgas Vagonbūves rūpnīcā, pēc RPI absolvēšanas L. Ribickim saistīts ar RTU: gan kā mācībspēkam, gan kā Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūta direktoram, gan kā zinātņu prorektoram, kura pienākumus profesors pildīja 11 gadus.
Kļūstot par rektoru, L. Ribickis izvirzījis RTU mērķi: kļūt par trešās paaudzes universitāti, kas, līdzās pētniecības un studiju darbam par trešo būtiskāko uzdevumu izvirza zinātņietilpīgu uzņēmumu dibināšanu.
L. Ribickis aktīvi atbalsta māksliniecisko pašdarbību un sportu. Daudzus gadus dziedājis RTU vīru korī «Gaudeamus» un bijis kora prezidents, aizraujas ar šaušanas sportu un badmintona spēli, darbojas LR Zemessardzē kā ārrindas seržants.
Studenti atzīst, ka profesors L. Ribickis ir viņu autoritāte.
Dzimis Lielstraupes pagastā.
Materiālu mehānikas profesors.
Latvijas ZA akadēmiķis (1992).
RTU rektors no 1999. līdz 2011. gadam
No 1987. gada bija RPI zinātņu prorektors. Stājoties rektora amatā, I. Knētam bija jāpanāk gan daudzo studiju programmu, gan arī pašas universitātes starptautiskā akreditācija, jāizstrādā RTU attīstības stratēģija.
Pateicoties mērķtiecīgai organizācijai un Eiropas struktūrfondu līdzfinansējuma apgūšanai, tika palielināts pētnieku skaits un notika zinātnes popularizēšanas aktivitātes.
Viena no I. Knēta prioritātēm bija universitātes pozitīva tēla veidošana, viņš allaž uzsvēra: «RTU vārdam jāskan pasaulē!»
Dzimis Rīgā.
Mehānikas profesors.
Latvijas ZA akadēmiķis (1989).
RPI rektors no 1985. līdz 1990. gadam.
RTU rektors no 1990. līdz 1999. gadam.
E. Lavendelis bija RPI pēdējais rektors un RTU pirmais demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais rektors. Pirmie gadi rektora amatā sakrita ar lielo pārvērtību laiku – demokrātijas vēsmām un trešo Atmodu.
RPI bija kļuvis par lielāko augstskolu Baltijas republikās ar 14 tūkstošiem studentu un ievērojamu zinātnes centru. Atgūstot Latvijas neatkarību, nozīmīgas pārmaiņas skāra arī studiju programmas – RTU ieviesa bakalaura, inženiera un maģistra studiju līmeni.
E. Lavendeļa laikā – no 1992. gada – RTU absolventiem sākt izsniegt Latvijas Republikas diplomus.
Dzimis Rīgā.
Ķīmijas profesors.
Latvijas ZA korespondētājloceklis (1975).
Rektors no 1963. līdz 1985. gadam.
Strādājot Ķīmijas fakultātē jau kopš 1947. gada, noiedams ceļu no laboranta līdz dekānam un RPI mācību prorektoram, A. Veiss iepazina un apguva augstskolas administratīvā darba iemaņas. Viņš centās būt reālists un atklāti nepauda nerealizējamas idejas, bet tās, kuras bija pa spēkam īstenot, nekavējoties piepildīja.
Akadēmiķis J. Stradiņš par viņu ir teicis: «Aleksandrs Veiss bija Institūta Lielais Rektors. Viņš bija domājošs vadītājs un jaunatnes audzinātājs.»
Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū strauji pieauga studentu un mācībspēku skaits. Rektora vīzija bija vienots institūta komplekss Ķīpsalā, un viņa laikā šeit uzcēla un nodeva ekspluatācijā vairāku fakultāšu ēkas, kā arī kopmītni un ēdnīcu. Sāka realizēties arī rektora lielais sapnis – Ķīpsalas peldbaseins.
A. Veisa laikā ar lielu vērienu attīstījās ārpusstudiju aktivitātes: mākslinieciskā pašdarbība, sports, studentu celtnieku vienības.
Dzimis Maskavā. Apbedīts Rīgā, Matīsa kapos.
Materiālu mehānikas profesors.
Latvijas ZA akadēmiķis (1958), PSRS ZA korespondētājloceklis (1970).
Rektors no 1961. līdz 1963. gadam.
Profesora devumu augstākās tehniskās izglītības jomā grūti viennozīmīgi vērtēt. 1950. gadā pēc viņa iniciatīvas tika likvidēta LVU Arhitektūras fakultāte.
Lai arī amatu augstskolas vadībā A. Mālmeisters neesot uzskatījis par svarīgāko, nevar noliegt viņa kā izcila zinātnieka un organizatora lomu polimēru un kompozītmateriālu mehānikas, kā arī biomehānikas zinātniskās skolas izveidošanā Latvijā.
Akadēmiķis J. Stradiņš, izvērtējot A. Mālmeistera devumu, viņam strādājot LPSR Zinātņu akadēmijas sistēmā, atzīmēja: «... iespējams, šajā laikā ir sasniegti ZA nozīmīgākie panākumi, taču viņa darbība izraisa visai pretrunīgas izjūtas».
Dzimis Rīgas apriņķa Pēterupes pagastā. Miris Rīgā, apbedīts l. Meža kapos.
Mašīnzinību profesors.
Latvijas ZA korespondētājloceklis (1958).
Atjaunotā RPI pirmais direktors no 1958. līdz 1960. gadam.
K. Neilanda darbība direktora amatā bija neilga.
Kara gados par T-34 tipa tanka bruņu izstrādi profesors saņēma augstus valdības apbalvojumus, tomēr tautība un «vāciskais» uzvārds bija par iemeslu, lai viņu svītrotu no Staļina prēmijas saņēmēju saraksta.
Ar savu lietišķo, iejūtīgo un mēreno vadības stilu K. Neilands iemantoja padoto cieņu un kļuva par vadošo izglītības un zinātnes darbinieku. Viņš personīgi veica galvenos darbus RPI atjaunošanai – tas ir Kristapa Neilanda nozīmīgākais devums Latvijai.
Dzimis Jelgavā Miris Rīgā, apbedīts 1. Meža kapos.
Lauksaimniecības profesors.
Direktors no 1906. līdz 1916. gadam.
Pirms stāšanās rektora amatā V. fon Knīrīms bija direktors mācību un pētījumu saimniecība «Pētermuiža», kur ar ģimeni arī dzīvoja, un RPI Lauksaimniecības nodaļas vadītājs. Viņa abas vecākās meitas vēlāk apprecējās ar agronomiem, bet V. fon Knīrīma jaunākā meita Elizabeta Sofija, glābjoties no cara valdības represijām, slepeni aizbrauca uz Stokholmu un kļuva par Palmes kundzi – vēlākā Zviedrijas premjerministra Ūlova Palmes māti. Ū. Palme bērnības vasaras esot pavadījis pie vecvecākiem Knīrīmiem Latvijā.
Ar studentiem V. fon Knīrīms bijis draudzīgs un sirsnīgs, viņa lekcijas bijušas vienkāršas, saprotamas un pārliecinošas. Profesora ģimene nereti arī pusdienojusi kopā ar studentiem.
Dzimis Mūrmuižā pie Valmieras. Miris Rīgā, apbedīts Lielajos kapos.
Ķīmijas profesors.
Septiņu valstu ZA īstenais loceklis, četru universitāšu Goda doktors.
Direktors no 1902. līdz 1906. gadam un no 1917. līdz 1919. gadam.
Pirmais P. Valdena RPI vadīšanas laiks sakrita ar 1906. gada notikumiem, un direktors centās ieņemt kompromisa pozīciju. Vēlāk viņš rakstīja: «Jauniešiem bija taisnība tajā ziņā, ka daudz ko augstskolā vajadzēja pārskatīt. Mācībspēkiem vajadzēja sākt pārmaiņu virzienu reformu gultnē brīvākai un lietderīgākai sadarbībai, pēc kā centās jaunie revolucionāri.»
Tolaik P. Valdens ierosināja vairākus pasākumus institūta darba uzlabošanai, tomēr gandrīz visi atdūrās pret birokrātiskiem šķēršļiem.
Izskanējusi versija, ka P. Valdena aiziešana no amata saistīta ar viņa atteikumu nodot cara ohrankai studentus, kas piedalījušies nekārtībās.
Otrreiz esot institūta direktora amatā, P. Valdens nodrošināja tā darbību kara laikā un evakuācijā Maskavā, kā arī īstenoja reevakuāciju.
Dzimis Rozulas pagastā. Miris un apbedīts Gammertingenē, Vācijā.
Pirmais laiks direktora amatā
Otrais laiks direktora amatā
Fizikas profesors.
Direktors no 1891. līdz 1902. gadam.
T. Grēnbergs kolēģu atzinību ieguva, vairāk nekā 10 gadus strādājot Rīgas Politehnikumā par fizikas profesoru, vēlāk arī Tirdzniecības nodaļas vadītāju un vicedirektoru. Viņu augsti vērtēja arī P. Valdens – profesora kādreizējais asistents un nākamais RPI direktors.
T. Grēnbergs bijis mīlēts studentu vidū – vēl ilgi pēc institūta absolvēšanas viņi esot atcerējušies profesora interesantās un aizraujošās lekcijas. Direktora amatā T. Grēnbergam ar piesardzību un izveicību nācās pārvarēt augstskolas reorganizāciju laikā, kad tā kļuva par Rīgas Politehnisko institūtu ar krievu mācību valodu.
Dzimis Kijevas guberņā. Miris un apbedīts Freiburgā, Vācijā.
Tautsaimniecības profesors.
Direktors no 1886. līdz 1891. gadam.
K. A. Līventāls ilgus gadus bija Rīgas Poltehnikuma Tirdzniecības nodaļas vadītājs, vēlāk – vicedirektors. Laikā, kad viņš vadīja augstskolu, tika uzlabota mācību bāze, ierīkotas modernas laboratorijas, pirmo reizi Krievijas teritorijā tika sākta stipro strāvu elektrotehniķu apmācība.
K. A. Līventāla laikā augstskolā strādāja vēlākais Nobela prēmijas laureāts profesors Vilhelms Ostvalds un elektrisko mašīnu teorijas pamatlicējs Engelberts Arnolds.
Dzimis Biržu pagastā latviešu dzejnieka un skolotāja Anša Līventāla ģimenē. Miris Rīgā, apbedīts Lielajos kapos.
Matemātikas profesors.
Direktors no 1875. līdz 1885. gadam.
Vēsturē G. Kīzerickis iegājis kā bargs kungs ar lielisku atmiņu – viņš zināja nosaukt vārdā visus augstskolas studentus, kuru skaits no 1875. līdz 1885. gadam palielinājās no 200 līdz 700. Kad profesors bija iesācis lekciju, neviens students auditorijā vairs ienākt nedrīkstēja. Ja kāds to tomēr uzdrošinājās, tad profesors viņam uzsauca: «Tür zu – von aussen!» (vācu val.: Durvis ciet – no ārpuses!). Taču visi esot zinājuši, ka zem šā ārējā raupjuma slēpjas zelta sirds un neviltots prieks par citu veiksmēm.
Dzimis Cēsīs. Miris Rīgā, apbedīts Lielajos kapos.
Fizikas, ķīmijas un mineraloģijas profesors.
Rīgas Politehnikuma pirmais direktors no 1862. līdz 1875. gadam.