RTU profesore S. Kukle: ekodizains konfliktē ar ekonomisko izdevīgumu

S. Kukle skaidro, ka ideja par ekodizainu ir tikpat sena, cik cilvēces vēsture. Pirmsākumos ekodizains bija vienīgā metode, kā tikt pie produktiem. Patlaban ekodiziana ideja tiek arvien biežāk piesaukta, jo tiek aktualizētas vides un ilgtspējīgas attīstības problēmas. Saskaņā ar ekodizaina principiem, dizainera uzdevums ir nevis projektēt un ražot lietas, kas savu eksistenci beidz «kapā», bet sākt jaunu lietu dzīvi, kuru devīze ir «no šūpuļa līdz šūpulim». S. Kukle skaidro, ka, svarīgākais, radot jebkuru ekodizaina produktu, visos produkta tapšanas etapos – no idejas līdz pat produkta kalpošanas beigām – ir analizēt produkta atstāto ietekmi uz vidi. «Šīs analīzes rezultātā ir iespējams gūt ietaupījumus, kas agrāk ir palikuši nepamanīti. Bet, protams, vismaz sākumstadijā ekodizains būs dārgāks.»

RTU MLĶF maģistra studiju programmas «Materiālu dizains un tehnoloģija» 2. kursa studente Agnese Nagle, papildinot profesori, uzsver: «Ļoti bieži, projektējot produktus, kuros tiek ievēroti ekodizaina principi, tiek domāts, lai ražošanā tiktu izmantota maksimāli maza enerģija vai arī tiktu iegūta kaut kāda cita enerģija no ražošanas procesa, tādēļ bieži ražotāji, izvērtējot šos procesus, produktu ražošanā iegulda samērā lielu roku darbu. Tas maksā daudz vairāk nekā tehnoloģijas.» Viņa uzsver, ka tieši tādēļ nākotnē, izstrādājot ekoproduktus, nepieciešams domāt par jauniem tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas produktu izgatavošanas procesā piedāvātu ierobežotu produktu apstrādes procesu skaitu.

Patlaban A. Nagle izstrādā maģistra darbu, kurā, izmantojot ekodizaina principus, cenšas risināt vienu no 21. gadsimta problēmām – troksni darba vidē. Viņa mēģina izstrādāt skaņas absorbcijas materiālu, kas būtu vizuāli estētisks, labi iederētos vidē un vienlaikus būtu arī biodegrabls, un sadalītos. Viņa vēlas sadarboties ar vietējiem izejvielu ražotājiem, produktā izmantojot ražošanas atgriezumus vai blakus produktus – koksnes skaidas un vilnu – , ko savienotu saistviela. «Šīs komponentes cenšos iegūt Latvijā un, lai radītu iecerēto produktu, mēģinu izveidot efektīvu ražošanas tehnoloģiju, kas neprasītu pārāk daudz resursu,» skaidro A. Nagle.

«Ekodizainā visas jomas ir savstarpēji saistītas. Bieži vien nevis patēriņa, bet rūpniecības produkti rada vislielāko ekoloģisko pēdu. Piemēram, pārtikas industrija grēko ar iepakojumiem. Viens no ekodizaina virzieniem ir iepakojuma apjoma samazināšana. Tie jāpadara gudrāki, un jānodrošina iespējas no tiem normāli atbrīvoties. Jāstrādā arī pie tā, lai produkts iepakojumu izmantotu pilnībā. Man šķiet, ka tur ļoti grēko kosmētiskā rūpniecība, veidojot ļoti masīvus iepakojumus, kas ir vāji aizpildīti ar produktu. Ir svarīgi arī, lai ražotājs produkta lietošanas beigās to paņemtu atpakaļ un dotu tam otrās lietojamības iespējas,» skaidro S. Kukle.

S. Kukle stāsta, ka patlaban sabiedrībā arvien aktuālāks kļūst arī tāds jēdziens kā «lēnā mode» kas pielīdzināms «lēnajai ēšanai». Tā ir orientēta uz klasisku, augstvērtīgu dizainu, kas veidots, lai produkts būtu pēc iespējas ilgmūžīgāks un ilgu laiku neizskatītos vecmodīgs. Tas veidots tā, lai to būtu iespējams papildināt ar viegli atjaunojamiem aksesuāriem. «Lēnā mode» attiecināma, piemēram, uz interjeru un apģērbu. S. Kukle gan uzsver, ka «lēnās modes» idejas ieviešanu plašākā sabiedrībā kavē konflikts ar ražotājiem, «jo viņi nav ieinteresēti šajā ilgstošajā lietošanā. [..] Tās ir divas puses –  ekodizains un patēriņa veicināšana. Mūsu ekonomiskajā situācijā īsti nav izejas – nav iespējams panākt, lai abiem virzieniem būtu labi».

RTU Komunikācijas nodaļa