RTU pētniece Velta Tupureina skaidro dažādu alternatīvu iepakojumu veidus

«No tādiem materiāliem, kas bioloģiski sadalās, galvenokārt, izmanto cietes materiālus, un tos ražo no dažādām cietēm – gan no kartupeļu, gan graudu, gan kukurūzas –, un šie materiāli apkārtējā vidē sadalās, videi nenodarot nekādu kaitējumu», saka Velta Tupureina. Viņa skaidro, ka ir arī tādi materiāli, kas pamatā ir no celulozes – gan dažāda veida modificēta celuloze, gan arī papīrs vai koksne –, un arī šāds materiāls vidē sadalās, tomēr tam nepieciešams ilgāks laiks. Sadalīšanās laiks atkarīgs no tā, kādas ir piedevas šiem materiāliem. Kā piemēru viņa min papīru, kas arī nav tīra celuloze. Kā trešo materiālu grupu RTU pētniece min tādus, kas iegūti fermentācijas ceļā vai mikrobioloģiskās sintēzes ceļā: «No tiem populārākie ir polilaktīdi, polilaktāti – pienskābes fermentācijas atvasinājumi –, kā arī polialkanāti, kas ļoti ātri un pilnīgi sadalās augsnē, to nepiesārņojot, turklāt, šādi polimēri sadalās aptuveni triju nedēļu laikā».

Piena sūkalas fermentācijas procesā pārstrādā un rezultātā iegūst baltu pulveri, no kura var ražot tādu pašu iepakojumu, kas pēc izskata un fizikālajām īpašībām atgādina plastmasu. Taču šāda polimēra ražošana maksā ļoti dārgi, līdz ar to arī pats polimērs ir dārgs, skaidro V. Tupureina: «Šī iemesla dēļ bieži vien nevis izmanto tīru polimēru, bet gan noteiktā daudzumā un attiecībās to pievieno klāt tradicionāliem polimēriem, līdz ar to iegūtais materiāls ir nesadalošā un bioloģiski sadalošā polimēra maisījums». Par bioplastmasu to vairs nevar saukt, jo, šādam maisījumam nonākot augsnē, sīkās baktērija noēd organisko sastāvu, bet tradicionālo plastmasu atstāj neskartu.

Skaidrojot šā brīža jaunās tehnoloģijas iepakojuma izveidē, RTU pētniece vispirmām kārtam min papīra iepakojumu ar caurspīdīgu bezkrāsainu plēvi tā vidū, kas veido caurredzamu slāni: «Šo iepakojumu ražo vai nu no celulozes atvasinājumiem vai arī no polilaktīda, un ar laiku tas vidē sadalās pilnībā, nepārsniedzot desmitgades robežu». Otrām kārtām V. Tupureina min jaunās paaudzes gudro vairākslāņu iepakojumu, pie kā strādā zinātnieki gan ārzemēs, gan arī kolēģi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Tas ir iepakojums, kurā iestrādāti krāsaini acīmredzami objekti, kas maina krāsu gadījumā, ja iepakojumā esošais produkts maina kvalitāti, norādot uz tā apšaubāmo kvalitāti un lietošanas beigu termiņu.

Jautāta, kurš no šobrīd jaunajiem iepakojumiem, pie kā strādā zinātnieki, ir videi draudzīgs un optimāls, V. Tupureina saka: «Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, jo viens no lētākajiem iepakojuma materiāliem ir celuloze, tātad, papīrs, un arī cietes produkti. Cietes produkti it sevišķi tajos reģionos, kur tie atjaunojas ik gadu, dažās zemēs ar labu klimatu – pat divreiz un trīsreiz gadā».

Raidījumu var noklausīties Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vienotā ziņu portāla lsm.lv mājaslapas arhīvā (12.10.2017.).