Mūžībā devies RTU profesors Jānis Osis

Profesors ir dzimis 1929. gada 6. aprīlī Valmieras apriņķa Kauguru pagastā un savu izglītības ceļu sācis Kauguru pamatskolā. 1953. gadā viņš ar izcilību absolvēja Latvijas Universitātes Mehānikas fakultāti. Darba gaitas Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – Rīgas Tehniskajā universitātē) viņš sāka 1958. gada 1. septembrī un nogāja pilnu akadēmiskās karjeras ceļu no asistenta līdz profesoram (1979).

Fakultātes dekāns, institūta direktors, vairāku katedru vadītājs, Latvijas Automātikas nacionālās organizācijas pirmais prezidents – tie ir tikai ieņemto amatu piemēri.

Neticami īss ir profesora oficiālo apbalvojumu saraksts: Latvijas PSR Augstākās Padomes diploms (1962), RTU Goda darbinieks (1992), Eižena Āriņa vārdbalva par mūža ieguldījumu datorzinātnē un informātikā (2004), LZA Atzinības raksti par nozīmīgiem sasniegumiem teorētiskajā zinātnē (2011, 2018). Oficiālu atzinību ir maz, bet tas ir maznozīmīgi cilvēkam, kas ir ierakstījis paliekošu vārdu RTU un Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes vēsturē ar savas administratīvās, organizatoriskās, studiju un zinātniskās darbības rezultātiem. Viņš ir starptautiski atzīts zinātnieks, bijis viesprofesors daudzās universitātēs Eiropā un ASV, kā arī organizējis un piedalījies ļoti daudzās zinātniskās konferencēs visā pasaulē.

Pēc pētniecības darba veikšanas Kalifornijas Universitātē, Berklijā, ASV, 1965. gadā, atgriežoties RTU, profesors nodibināja vienu no nedaudzajiem fundamentālo pētījumu virzieniem inženierzinātnēs fakultātē – topoloģisko modelēšanu sarežģītu sistēmu analīzei. Viņš saskatīja, ka topoloģiskais funkcionēšanas modelis var būt pamatā pilnīgi jaunai pieejai gan tehnisku, gan medicīnas, gan arī programmatūras sistēmu analīzei un izstrādei, par vairākām desmitgadēm apsteidzot zinātnisko domu šajos jautājumos pasaulē.

Profesors mēdza uzsvērt, ka «arī matemātikā un tehniskajās zinātnēs bez iztēles nekas jauns nevar rasties.» Sākotnēji iztēlē radušos domu viņš attīstīja līdz konkrētām pieejām un risinājumiem, kas aprakstīti vairāk nekā 200 zinātniskajās publikācijās un septiņās latviešu un angļu valodā publicētajās monogrāfijās.  Lekciju kursos iepazīstinot studentus ar pieejas pamatkoncepcijām, viņš prata atrast un ieinteresēt pētījumu turpinātājus, un tā rezultātā pieeju papildināja jauni virzieni, savukārt fakultāte ieguva vairāk nekā desmit jaunus inženierzinātņu doktorus, kuri kā profesori kopā ar saviem audzēkņiem – inženierzinātņu doktoriem – ir veidojuši un joprojām veido fakultātes akadēmiskā personāla kodolu. 

Spēja saskatīt un novērtēt cilvēku potenciālās spējas bija svarīga viņa sekmīgai administratīvai un organizatoriskai darbībai gan fakultātes pastāvēšanas  sākuma periodā, gan tās attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, reorganizējot fakultātes struktūru un veicinot jaunu struktūrvienību izveidošanu, kā arī organizējot populārus zinātniskos seminārus.

Pats profesors ir teicis: «Esmu palicis starp abstrakto un konkrēto.» Par to liecina viņa plašais interešu loks par zinātnes, mākslas un mūzikas tematiem. Pēdējos gados viņš mīlēja strādāt savā atgūtajā zemnieku saimniecībā un uzturēties dabā, priekšroku dodot pastaigām gar jūras krastu.

Profesora aiziešana mūžībā ir neaizstājams zaudējums. Skumstam kopā ar profesora vistuvākajiem, radiem, kolēģiem un draugiem. Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei un radiniekiem.