Aizvērusies spoža lappuse Latvijas arhitektūrā. Viņsaulē devies Gunārs Asaris (23.06.1934.–21.02.2023), arhitekts, kura vārds, dzīve un darbi cieši savijušies ar Latvijas galvaspilsētu. 27 gadus, līdz 1998. gadam viņš bija Rīgas galvenais arhitekts, visu savu enerģiju veltot pilsētas attīstībai un labizskatībai. Ilgdarbības ziņā šajā amatā viņu tikai par nedaudz gadiem pārspējuši slavenie amatbrāļi 19. gadsimtā Johans Daniels Felsko (1813–1902) un Reinholds Georgs Šmēlings (1840–1917). Veselu laikmetu, tostarp laiku pārmaiņu virpuļos G. Asaris, būdams arhitektūras dzīves epicentrā, bija nenoliedzama autoritāte plašās aprindās. Likumsakarīgi, ka no 1979. līdz 1989. gadam viņš vadīja Latvijas Arhitektu savienību – tolaik prestižu un visu cienītu profesionālo organizāciju.
Gunārs Asaris arhitekta kvalifikāciju ieguvis 1959. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā un tūlīt pat uzaicināts darbā Rīgas pilsētas Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē, kur drīz kļuva par pilsētas galvenā arhitekta vietnieku, bet 1971. gadā šajā amatā nomainīja savu priekšteci un ilggadējo kolēģi Edgaru Pučiņu (1924–2009). Administratīvais darbs arhitektu nekavēja izvērst arī radošās aktivitātes. Viņš ir viens no 1967. gadā uzceltā Salaspils memoriālā ansambļa autoriem. 1970. gadā par to viņš kopā ar kolēģiem pelnīti saņēmis toreizējā Padomju Savienībā iespējamo augstāko profesionālo atzinību – Ļeņina prēmiju. Viņš radījis arī vairāku citu memoriālo celtņu Rīgā, Jēkabpilī, Liepājā u. c. arhitektonisko veidolu, un šī darbības jomas rezultāti likumsakarīgi apkopoti kopā ar kolēģi un ilggadējo tuvo draugu Ivaru Strautmani (1932–2017) veiktajā pētījumā – monogrāfijā «Padomju Latvijas memoriālie ansambļi» (Rīga, 1986). Jau 1981. gadā publicēts viņu un L. Stīpnieka kopdarbs «Laikmeta ritmi» – grāmata, kurā vizuāli fiksēti jaunākie sasniegumi Latvijas arhitektūrā. Krietnu artavu G. Asaris devis arī vienā no pirmajiem Latvijas arhitektūras mantojuma kompleksajiem apkopojumiem – grāmatā «Padomju Latvijas arhitektūra», kas krievu un angļu valodā publicēta Maskavā 1987. gadā (kopā ar I. Strautmani, J. Krastiņu un O. Buku). Viņš ar panākumiem piedalījies arī daudzos starptautiskos un vietējos arhitektūras projektu konkursos. Ir viens no pirmā zinātniski pamatotā Rīgas pilsētas attīstības plāna 1995.–2005. gadam autoriem. Zinātniskā un pētnieciskā darbība atspoguļojās daudzās publikācijās un vainagojās promocijas darbā «Rīgas pilsētbūvnieciskā attīstība 20.–21. gs. mijā», par kuru 1999. gadā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultāte viņam piešķīra arhitektūras doktora (Dr. arch.) zinātnisko grādu.
Saikne ar savu Alma Mater G. Asarim faktiski nepārtrūka nekad. 20. gs. astoņdesmitajos gados viņš vadīja arhitektu valsts profesionālās kvalifikācijas komisiju, kura pēc diplomprojektu sekmīgas aizstāvēšanas piešķir arhitekta nosaukumu. Pēc zinātņu doktora grāda iegūšanas viņu ievēlēja par asociēto profesoru, un pedagoģiskais darbs turpinājās līdz pat 2012. gadam. Tikmēr, 2010. gadā RTU izdevniecība laida klajā vēl vienu G. Asara un I. Strautmaņa sadarbības augli – zinātnisko monogrāfiju «Rīga 21. gadsimtā ieejot». Arī Latvijas Zinātņu akadēmija bija pamanījusi G. Asara veikumu: 2001. gadā viņš ievēlēts par akadēmijas goda locekli. Kopš 1988. gada viņš bijis arī PSRS Mākslas akadēmijas īstenais loceklis un 1993. gada – Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas loceklis, 1990.–1994. gadā darbojies Rīgas pilsētas valdē un pēc tam ilgāku laiku – Rīgas domes Pieminekļu padomē. Nav nemaz tik viegli uzskaitīt izpildītos dažādos pienākumus un veiktās aktivitātes. Tās ne reizi vien izpelnījušās augstas atzinības. Gunārs Asaris ir Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks, bet 2020. gadā saņēmis Būvindustrijas lielo balvu par mūža ieguldījumu. Kolēģa atdevīgo un ražīgo mūžu paturēsim gaišā piemiņā.
Pēdējie atvadu vārdi Gunāram Asarim pirmdien, 27. februārī plkst. 15.00 Rīgas Krematorijā.
Jānis Krastiņš
