Ventspilī teātra namā «Jūras vārti» līdz 31. oktobrim skatāma RTU Arhitektūras fakultātes docentes Anitas Melderes gleznu personālizstāde «Saulē un vējā».
«Anitas Melderes glezniecība ir aizrautīga cilvēka stāsts, – tāda, kuram pāri slīdošs mākonis ir pārliecinošs arguments un pietiekams pamats, lai uzbūvētu parādībai dzīvojamo telpu – gleznu. Abstraktajiem laukumiem ir sava konkrēta krāsu semiotika, kas tos vērš aktīvās darbības vietās ar savu iekšējo dramaturģiju. Izstādē ar it kā bezrūpīgo nosaukumu «Saulē un vējā» māksliniece koncentrējusi darbus, kas skaidro viņas radošās darbības meklējumu ceļus. Arī māksliniekiem ir nepieciešams laiku pa laikam noskaidrot savas koordinātes, lai dotos tālāk – brīnumainajos mākslas džungļos, meklējot jauno šķietami ierastajā – saulē un vējā,» tā Anitas Melderes veikumu raksturo māksliniece un dzejniece Ieva Rupenheite.
Pati māksliniece atklāj: «Izstādes nosaukums «Saulē un vējā» atceļojis no mana Mākslas akadēmijas diplomdarba, taču tagadnē piešķiru tam dziļāku un daudzslāņaināku nozīmi.
Jaunība, kad vējš un saule matos un cilvēka dzīve mūža garumā, kur prieks un saulainas dienas mijas ar pretī stāšanos skarbiem vējiem.
Izstādē eksponētie darbi pieskaitāmi manas radošās dzīves abstraktās glezniecības periodam, dzīves briedumā izdarītajai izvēlei – ļauties bezpriekšmetiskās mākslas burvībai un izaicinājumiem, bet Intro izstāžu zālē reālistiskā manierē gleznotie darbi rāda ceļu, kas piedzīvots, un sapludina šos dažādos izteiksmes veidus.
Kā veidojās mans (arī šīs dienas acīm raugoties) drosmīgais lēmums pievērsties abstrakcijai? Galvenais iemesls varētu būt vēlme radoši izdzīvot savas jaunatklāsmes un radošas brīvības atmodas sajūtu.
Jau padomju gados savu nedaudzo ārzemju apmeklējumu laikā, arī izstādēs Maskavā, biju sazīmējusi savus skolotājus mākslā ārpus laika un telpas, sākot ar Braku, Pikaso, Miro, Klē un Tapjesu, nekad nezaudējot interesi arī par Rembrantu, Goiju, Tērneru un Velaskēzu.
1989. gadā biju starp tiem latviešu māksliniekiem, kas ar saviem darbiem tika arī plašajā pasaulē, – uz Ņujorku, uz Soho – pasaules mākslas Meku. Pēc dzelzs priekškara krišanas devos mākslas ceļojumos, lai redzētu, saprastu, baudītu. Lai redzētu sevi kontekstā, lai uzzinātu, cik kā profesionāla latviešu māksliniece esmu interesanta citiem. Un šīs patiesības pieņemtu, nezaudējot pašcieņu un skaidru galvu.
90. gadu sākumā mana pasaules izziņas vēlme mani aizveda uz Vāciju. Tikšanās un draudzība ar vācu uzņēmēja Matiasa Pihlera ģimeni, man dāvāja iespēju daudzkārt doties uz Ķelni un Bonnu un iepazīt šo pilsētu muzejus, kur arvien uzmeklēju Rotko darbus.
1993. gadā manā mākslā varēja sākties izmaiņas, jo biju tām gatava. Iedrošinājumu man netieši deva arī Boisa daiļrade, viņa kompozīcijas brīvība un nosacītā tēlainība.
Pavērās iespēja saprast un iedziļināties abstraktās mākslas valodā, artikulēti izsakot savas jūtas krāsu, žestu, proporciju un kompozīcijas principu kodos. Jaunās atklāsmes varēju nepastarpināti pielietot arī pedagoģijā, strādājot Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā. Mani ceļabiedri šajā kustībā bija kaislīga romantika, ideālisms un liela pārliecība par to, ko daru.
Lai strādājot augstskolā, nezaudētu radošo kapacitāti, 90. gadu vidū pieņēmu lēmumu regulāri rīkot personālizstādes. Ik vasaru centos pabūt kādā plenērā vai simpozijā, kur apstākļu maiņa ar nejaušību spirgto dabu, cilvēciski kontakti un iespēja paskatīties uz sevi no malas, ir atelpa un veldzējošas brīvdienas, kas sniedz nepieciešamo uzmundrinājumu.
Vairākkārt esmu piedalījusies simpozijos, kas pulcē akvareļa tehnikā strādājošos māksliniekus. Aizraušanās ar akvareli bagātinājusi manu rokrakstu ar krāsas pludinājumiem un lazējumiem, ar akvareļglezniecībai piederīgo valodu. Savās gleznās cenšos ielikt vēstījumu par dzīvības trauslumu un spēku, par mīlestības nozīmi, tās klātbūtni un kādu cerību par pārlaicīgā iespējamību.
Atbildes uz man svarīgiem jautājumiem palīdz atrast dabas vērojumi un līdzības ar cilvēka dzīvi mūža garumā. Dabas vērojumu iespaidā darbu kompozīciju risinājumā bieži izmantoju nosacīto dalījumu ar horizonta līniju un abstrakcijas nereti līdzinās pastarpinātām ainavām, taču tās joprojām nav noskatītas dabā, bet ir manu izjūtu transformācijas.
Analizējot savu abstraktās glezniecības ceļu, atrodu vairākus pagrieziena punktus un izmaiņas stilistikā, kam emocionālu impulsu arvien sniegusi pati dzīve.
No ticības un cerības caurstrāvota rotaļīga prieka agrīnajās abstrakcijās līdz pārdomām par cilvēka mūža plūdumu un līdzpārdzīvojumu pasaules mēroga drāmām, ko nesusi šodiena.»
