Cilvēkkapitāla attīstība un uzņēmumu inovētspējas un tehnoloģiskās attīstības veicināšana ir divi būtiskākie Latvijas izaicinājumi, lai tuvākajos gados paaugstinātu kopējo produktivitāti un iekšzemes kopproduktu (IKP). Šajos rādītājos Latvija atpaliek ne tikai no Eiropas vidējiem rādītājiem, bet arī no kaimiņvalstīm. Līdz ar to, risinot šos jautājumus, mums ir nepieciešams ne tikai saprast, kā straujāk virzīties uz priekšu, bet arī to, kā kļūt ātrākiem par konkurentiem, lai sasniegtu Eiropas vidējo līmeni. Tā savā viedokļa rakstā portālā Delfi raksta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) attīstības un finanšu prorektors Artūrs Zeps.
Rakstā prorektors piemin novembrī RTU notikušo konferenci «Kā vadīt Latvijas cilvēkresursu attīstību?», ko rīkoja RTU sadarbībā ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), Finanšu ministriju un Ekonomikas ministru un kurā tika apspriesti jautājumi par cilvēkkapitāla attīstību un Latvijas Cilvēkkapitāla attīstības stratēģijas ieviešanas mehānismu, uzņēmumu inovētspēju un tehnoloģisko attīstību.
A. Zeps rakstā norāda, ka patlaban tiek izstrādāta Latvijas Cilvēkkapitāla attīstības stratēģija, ko tuvākajā laikā EM gatavojas prezentēt plašākai sabiedrībai. Papildus ir veikti arī priekšdarbi stratēģijas efektīvai ieviešanai, sekmējot ministriju un citu iesaistīto pušu koordināciju.
Savukārt, domājot par universitāšu lomu cilvēkkapitāla attīstībā, A. Zeps akcentē, ka vispirms nepieciešams definēt prasmes, kas būs vajadzīgas nākotnes profesijām, jo tās nepieciešams integrēt mācību saturā. Jau tagad cilvēki ir jāsagatavo tādām profesijām, par kurām šodien mēs vēl pat nemaz nenojaušam. Tas ir liels izaicinājums, tāpēc jo īpaši svarīga ir starpnozaru – IZM, EM, Labklājības ministrijas (LM) – mijiedarbība, lai kopīgi cilvēkus sagatavotu nākotnes karjerai, nevis tikai šauri darbotos katrs savā lauciņā. Arī šajā procesā ir svarīgi iesaistīt universitātes – tām ir kapacitāte, lai definētu nākotnes profesijas un darba tirgū nepieciešamās prasmes. Universitātēm ir jākļūst par zināšanu centriem, kas šajā procesā politikas veidotajiem sniedz būtisku atbalstu, jo īpaši – datu analīzē, piedāvājot datos balstītas atbildes uz politikas veidotāju jautājumiem.
Tāpat tiek norādīts, ka cilvēkkapitāla attīstībā būtiska loma ir uzņēmējdarbības videi. Uzņēmēji atzīst – salīdzinot ar situāciju pirms desmit gadiem, darba devēju un izglītības sistēmas sadarbībā ir jaušamas pozitīvas tendences. Piemēram, nozare tiek iesaistīta gan mācību satura izstrādē, gan mācību procesā, tā nodrošinot, ka tiek sagatavoti darbinieki, kuriem ir patlaban darba tirgū nepieciešamās prasmes. Tomēr pats galvenais, kas vēl bez pamatzināšanām un prasmēm nepieciešams mūsdienu darbiniekiem, – būt elastīgiem un spējīgiem mācīties un pielāgoties darba tirgus prasībām.
Diemžēl arī industrija nespēj precīzi prognozēt, kādas tieši prasmes un profesijas būs vajadzīgas nākotnē. Tāpēc regulāri nepieciešams analizēt, kāds darbaspēks tiek patlaban gatavots un kāds pieprasījums pēc tā ir darba tirgū. Ja šāda pieprasījuma nav, tad izglītības iestādēm ir jāspēj pieņemt atbildīgi un drosmīgi lēmumi, atsakoties no attiecīgo mācību programmu īstenošanas.
Apkopojot būtiskākās konferencē «Kā vadīt Latvijas cilvēkresursu attīstību?» gūtās atziņas, A. Zeps secina, ka ir jāturpina diskusijas, lai Latvijas Cilvēkkapitāla attīstības stratēģija būtu atbilstoša Latvijas tautsaimniecības vajadzībām un nodrošinātu visu valsts pārvaldes resursu efektīvu un koordinētu izmantošanu kopēja mērķa sasniegšanai.
Artūrs Zeps: Cilvēkkapitāls – Latvijas ekonomikas attīstības stūrakmens (Delfi.lv, 30.11.2030.)
