Jānis Stradiņš: «Nepieciešama radoša, brīvdomīga, demokrātiska gaisotne pētniecībā»

J. Stradiņš lielu lomu zinātnes attīstības tendencēm piešķir Latvijas neatkarības atgūšanai 1991. gadā: «Zinātnē notika dramatiskas pārmaiņas – gan pozitīvas, gan negatīvas. Notika zināma demokratizācija zinātnē, plašāka pētniecības iesakņošanās augstskolās, liberālākas nostādnes zinātnieku avansēšanā, taču būtiskākais bija zinātnes finansējuma un pētnieku skaita dramatisks kritums, zinātnes pāreja no lielvalsts uz mazas valsts režīmu (līdz ar to eksakto un dabzinātņu prestiža un fundamentālo zinātņu nepieciešamības sarukums), tematiku revīzija, lietišķās zinātnes lielo institūtu un SKB sabrukums vienlaikus ar lielražošanas sabrukumu un inflāciju».

J. Stradiņš arī uzdod retorisku jautājumu – vai nopietnus, fundamentālus, pasaulē pamanāmus rezultātus latviešu zinātnieki turpmāk gūs nevis dzimtenē, bet ārzemēs? «Atbilde ir atkarīga no mums – gan no valsts zinātnes politikas, gan no universitāšu un valsts pētniecības centru līmeņa, gan no pašu zinātnieku attieksmes pret savu valsti, arī no viņu patriotisma, lokālpatriotisma, varētu sacīt. Nepieciešams, lai jaunie zinātnieki varētu aizbraukt uz labākajiem centriem ārzemēs, postdoktorālajās studijās, veikt ilgstošu pētniecības darbu ciklu, bet, lai arī Latvijā tiktu radīta moderna bāze, kur pēc tam atgriezties un strādāt, varbūt sadarbībā ar saviem bijušajiem ārzemju skolotājiem. Ir jānodrošina moderna zinātnes infrastruktūra, aparatūras bāze, komunikācija ar ārzemju partneriem vismaz tajās jomās, kur ir prāti un iniciatīva no pašu puses», viņš pats sniedz atbildi uz šo jautājumu.

 «Latvijas Vēstnesis» pilna publikācija 139.16 Kb

Publikācijas noslēgumā J. Stradiņš raksturo šodienas situāciju Latvijas zinātnē: «Jauns Pauls Valdens gan pagaidām no latviešu vides nav izaudzis, ne Latvijā, ne ārzemēs, un pagaidām mūs var gandarīt jau minētā Amerikas Ķīmijas biedrības piemiņas plakete, kas 2011. gadā pasniegta RTU, taču par 1896. gada atklājumu, nevis par mūsdienu rezultātiem». Lai paspilgtinātu savu domu, viņš atceras Māra Čaklā vārdus: «Beigtu Napoleonu aprok, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu», proti, – ja sabiedrība un valdība kaķēniem un arī pavecākiem runčiem un kaķenēm šo pienu neatvēlēs, Latvijā nopietnas zinātnes nebūs.

RTU Informācijas centrs