Pirms 100 gadiem – 1921. gada 26. janvārī – Latvijas valstiskums iegūst jaunu kvalitāti: Latvijas Republika tiek atzīta de iure. Lielā mērā tas ir Rīgas Politehniskā institūta (tagad – RTU) absolventa (1911), RTU Goda biedra (2012; post mortem) Latvijas pirmā ārlietu ministra diplomāta Zigfrīda Annas Meierovica (1887–1925) nopelns.
Jau drīz pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī Z. A. Meierovics devās vizītēs pie pasaules lielvalstu līderiem, un, pateicoties viņam, pasaule iepazina Latviju. Latvijas diplomātiskajam korpusam Z. A. Meierovica vadībā bija nepieciešami divi spraiga darba gadi, līdz Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis jeb Antantes Augstākā padome Parīzē pieņēma vienbalsīgu lēmumu atzīt Latviju par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.
«Ar Meierovicu ne vien mūsu politikā, bet arī mūsu sabiedrībā ieradās jauns cilvēka tips: elegants, apburošs, starptautiskām manierēm, ar jau iedzimušu kultūru, cilvēks bez sentimentalitātes personīgā un sabiedriskā dzīvē,» tā Z. A. Meierovicu raksturoja rakstnieks Edvarts Virza.
Pirmās brīvvalsts sākumposmā Meierovics bija ne tikai ārlietu ministrs, viņš divreiz (19.06.1921–26.01.1923; 28.06.1923–26.01.1924) uzņēmās arī Ministru kabineta vadību. Z. A. Meierovics kā valdības vadītājs bija kolēģu un visas sabiedrības cienīts.
Z. A. Meierovica mūžs aprāvās1925. gada 22. augustā 38 gadu vecumā traģiskā autoavārijā Tukuma novada Sēmes pagastā. Negadījuma vietā jau 1926. gadā uzstādīts piemiņas akmens, kurā 1927. gada 21. augustā iestiprināts tēlnieka A. Dzeņa veidotais Z. A. Meierovica bronzas bareljefs. Mūsdienās piemiņas vieta papildināta ar Z. A. Meierovica īsbiogrāfiju latviešu, angļu, vācu un krievu valodā.
Vairāk informācijas par RPI Komercijas nodaļas 1911. gada absolventiem, tostarp, Z. A. Meierovicu.
