Akadēmiķis Jānis Stradiņš (10.12.1933–29.11.2019) ir leģendāra personība gan ķīmijas zinātnē, gan Latvijas zinātņu vēsturē un kultūrtelpā kopumā. 10. decembrī atzīmējam akadēmiķa 90 gadu jubileju, pieminot un atceroties viņa neatsveramo devumu Latvijai un RTU.
J. Stradiņš dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā slavenā ķirurga un veselības aprūpes organizētāja Paula Stradiņa (1896–1958) un viņa sievas ārstes Ņinas (1897–1991) ģimenē, Stradiņu dzimtas saknes ir Sēlijā. Mācījies Rīgas pilsētas 35. pamatskolā un 5. vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), studējis Latvijas Valsts Universitātes (LVU; tagad – Latvijas Universitāte) Ķīmijas fakultātē, ko ar izcilību absolvējis 1956. gadā. Tēva P. Stradiņa aizraujošo stāstu iespaidā gribēja studēt vēsturi, taču tēvs atrunājis, sakot: «Šajos laikos vēsturniekiem ir grūti, tev būs daudz jāmelo.» Pēc studijām J. Stradiņš kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas (tolaik – LPSR Zinātņu akadēmija) līdzstrādnieku, strādāja arī par mācībspēku LVU un Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātē aizstāvēja ķīmijas zinātņu disertāciju (1960).
Vēl viena darba vieta pēc studijām 1957. un 1958. gadā viņam bija jaunizveidotais Medicīnas vēstures muzejs, kura dibinātājs ir viņa tēvs P. Stradiņš. Arī dēlam visu mūžu bija interese par medicīnas vēsturi. J. Stradiņš 1983. gadā saņēma pirmo Medicīnas vēstures muzeja 1982. gadā dibināto Paula Stradiņa balvu. Vēlāk akadēmiķis J. Stradiņš daudzus dzīves gadus veltīja P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam un sava tēva piemiņas kopšanai. Viņš uzņēmās iniciatīvu arī Sēlijas novada vēstures un mūsdienu problēmu aktualizēšanā – pēc viņa ierosmes notika Sēlijas kongresi, novada tematikai veltītas konferences un izstādes.
Jau kopš 1968. gada zinātnieka dzīve bija cieši saistīta ar Zinātņu akadēmiju, kad J. Stradiņš tika ievēlēts par akadēmijas korespondētājlocekli, vēlāk – par akadēmiķi (1973), Senāta locekli (1990), viceprezidentu (1992), prezidentu (1998–2004) un Senāta priekšsēdētāju (2004–2019).
Akadēmiķis J. Stradiņš ir 27 grāmatu un vairāk nekā 330 zinātnisko publikāciju autors vai līdzautors ķīmijā un vairāk nekā 270 zinātnisko publikāciju – zinātņu vēsturē. Jau kopš 1957. gada tapuši daudzi raksti par Rīgas Politehnikumu un «veco» RPI (1862–1919) – tā darbību, izaugsmi un zinātnisko devumu. J. Stradiņš priecājās par RPI atdzimšanu 1958. gadā, savā rakstā laikrakstā «Rīgas Balss» norādot: «1. septembrī Rīgā durvis vēra .. nevis jaunākā, bet vecākā augstskola Padomju Latvijā, kuras kolektīvs jau drīz varēs atzīmēt savas pastāvēšanas 100. gadadienu. Patiešām, 1958. gadā Politehniskais institūts pieredzēja tikai savu otro dzimšanu. Dibināts tas 1862. gadā, un tā attīstības līnija nekad nav pārtrūkusi, kaut arī pēdējo 40 gadu laikā tā turpinājusies Latvijas Valsts universitātes tehnisko fakultāšu ietvaros». Jaunībā sākto Latvijas vecākās augstskolas vēstures izpēti J. Stradiņš turpināja visu atlikušo mūžu – vairāk nekā 60 gadu. Kad RPI pārdēvēja par RTU (1990), radās ideja pārskatīt un, izmantojot krievu valodā uzrakstīto manuskriptu, veidot plašu pētījumu latviešu valodā. RTU vēstures izpētē iesaistījās augstskolas vadība un darbinieki, un ar J. Stradiņa līdzdalību tapa apjomīgais pētījums «Augstākās tehniskās izglītības vēsture» piecās daļās (2002–2017). Kad 2000. gadā tika atjaunots RTU Goda biedra nosaukums, J. Stradiņš kļuva par pirmo RTU Goda biedru.
Daudzie raksti apkopoti J. Stradiņa trijās biobibliogrāfijās (1993, 2004, 2017), īpaši jāizceļ LZA akadēmisko rakstu krājums četros sējumos J. Stradiņa vadībā «Latvija un latvieši» (2013), kas 2014. gadā tika atzīts par vienu no nozīmīgākajiem zinātnes sasniegumiem Latvijā.
J. Stradiņš bija arī pilsoniski aktīvs – pagājušā gadsimta 80. gadu beigās piedalījās Atmodas kustībā. Savā runā Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā 1988. gada 2. jūnijā laiku no 1988. līdz 1991. gada viņš nosauca par Trešo latviešu «tautisko atmodu». Ar viņa līdzdalību tika stiprināts Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums – veidoti pieminekļi, izdotas monētas, dibinātas prēmijas u. tml. J. Stradiņš bija arī Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (1984) un tās Staļinisma komisijas priekšsēdētājs (1988–1990).
Savu jaunības sapni kļūt par vēsturnieku J. Stradiņš realizēja saistībā ar zinātņu vēsturi. Viņš sāka strādāt arī par vadošo pētnieku zinātņu vēstures jomā Latvijas vēstures institūtā (1990) un tika ievēlēts par profesoru zinātņu vēsturē (1993). Par pētījumiem zinātņu vēsturē J. Stradiņam piešķirts LZA vēstures Goda doktora nosaukums (1992). Līdzās zinātniskajām publikācijām J. Stradiņš uzstājās ar daudzām runām, sniedza milzum daudz interviju par visdažādākajām tēmām. Viņa viedoklī sabiedrība ieklausījās un to respektēja. LZA prezidents (kopš 2020), RTU Goda doktors (2007) akadēmiķis Ivars Kalviņš akadēmiķi J. Stradiņu nodēvējis par Latvijas inteliģences dvēseli.
Visu darba mūžu J. Stradiņa stiprais plecs bija viņa sieva (prec. 1962) Laima Stradiņa (1937–2023). Unikālā Stradiņu dzimta turpinās. Vectēva un tēva darbu turpina J. Stradiņa dēli Pauls Stradiņš, jun., Nacionālās atjaunojamās enerģijas laboratorijas (Goldena, Kolorādo, ASV) fiziķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, un profesors Pēteris Stradiņš, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, kā arī J. Stradiņa māsas Asjas Eglītes dēls akadēmiķis Andrejs Ērglis, LZA viceprezidents, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs.
Profesores Alīdas Zigmundes atvadvārdi, akadēmiķim J. Stradiņam mūžībā aizejot (publicēts «Acta Baltica Historiae et Philosophiae Scientiarum» Vol. 8, no. 1, Spring 2020).
