Pirms 35 gadiem – 1988. gada 11. novembrī, pirmo reizi pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas atsākot atzīmēt Lāčplēša dienu, Rīgas pils (toreiz – Rīgas Pionieru pils) Svēta Gara tornī atkal uzvijās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, kura pacelšanā īpaša nozīme bija arī vairākiem Rīgas Politehniskā institūta (RPI; kopš 1990 – Rīgas Tehniskā universitāte, RTU) mācībspēkiem.
1989. gada 10. novembrī LPSR Augstākā padome šo dienu noteica par atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. 1990. gada 3. oktobrī tika pieņemts likums «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām», 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin visus Latvijas brīvības cīnītājus.
Bet jau 1988. gada 11. novembrī Daugavmalā pulcējās aptuveni 30 tūkstoši cilvēku, lai noraudzītos Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas ceremonijā. Karoga pacelšana tika uzticēta leģendārajam latviešu aktierim Ēvaldam Valteram (1894–1994) un rakstniekam Albertam Belam. Pasākuma organizēšanu uzņēmās un karoga pacelšanu tehniski nodrošināja Tautas frontes aktīvistu grupa, saukta par karoga grupu, kurā aktīvi darbojās RPI Mehānikas un mašīnbūvniecības fakultātes mācībspēki Paulis Barons (Dainu tēva Krišjāņa Barona (1835–1923) mazmazdēls), Ēriks Vonda, Roberts Spunde u. c.
Atceras R. Spunde («Latvijas Vēstnesis» 17.11.1999, Nr. 381/383): «Rīgas Politehniskajā institūtā ideja par Lāčplēša dienu tika lolota jau krietnu brīdi pirms karoga pacelšanas. .. Izmantojot visādus paņēmienus, mēs tikām augšā tornī, lai izdarītu mērījumus. Vēl šodien atceros, kā Barons ar trīsstūri mērīja, kāds būs attālums līdz smailei un cik garas būs vajadzīgas troses. Tas viss tika rēķināts un zīmēts, protams, slepus, jo arī mūsu fakultātē bija cilvēki, kuri teica: nāks laiks, kad par tādām lietām jūs tālu aizvedīs! Bet kaķa lāsti debesīs nekāpj: skices tika taisītas pat lekciju laikā. Un tad pienāca mirklis, kad teica: vajag! 10. novembrī pulksten četros Mehānikas fakultātes darbnīcās Ausekļa ielā sākām strādāt. No Fizikas institūta atomreaktora pēc mūsu lūguma tika atvestas nerūsošā tērauda caurules – tādas, lai tās ietu viena otrā iekšā. Lielākais metinātājs bija Ēriks Vonda. Bija lielie strīdi, kā laidīsim trosi, lai tā neieķīlētos un mēs nekristu kaunā. .. 10. novembrī bez 20 minūtēm pusnaktī karogs, lai varētu izmēģināt tikai stiprinājumus, bija Ausekļa ielā klāt. Tur pie guloša masta tika izmēģināta visa sistēma. Pēc pusnakts viss tika nomaskēts, salikts, un 11. novembrī no rīta desmitos mēs jau bijām tornī augšā. Ko mēs dabūjām no turienes iztīrīt! Toties pēcāk bija varens skats no torņa, kā pa Citadeles ielu Ē. Vondas saaicinātie 30 RPI studenti nesa šurp mastu.»
Neiztika arī bez satraukuma un pat kurioziem. Atceras Māris Markuss («Latvijas Vēstnesis» 17.11.1999, Nr. 381/383): «Četros pēcpusdienā Ēvalda Valtera ierunātie vārdi skanēja pa radio, jo tiešo pārraidi vai nu tehnisku, vai politisku apsvērumu dēļ nevarēja noorganizēt. Un pašu Valteru tikai ar lielām mokām – ar sacīkšu braucēju palīdzību – pašā pēdējā brīdī izdevās atvest, jo visa Rīga todien bija liels korķis: brauca pa trotuāriem, pa parkiem, un 7 minūtes pāri četriem Ēvalds Valters bija pie pils. Es, satraucies uz nebēdu, gaidīju pils pagalmā. Valtera runa jau iet gaisā, bet viņa vēl nav!»
R. Spunde: «Un četros divdesmit man bija gods iedot griešanas kloķi Ēvalda Valtera rokās!»
11 gadu pēc šī vēsturiskā notikuma – 1999. gada 17. novembrī – Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā Mūzikas akadēmijā Latvijas Valsts prezidente (1999–2007) Vaira Vīķe-Freiberga pasniedza valsts augstākos apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeņus. Ordeņa pirmās pakāpes Goda zīmes tika piešķirtas arī Rīgas pils Svētā Gara torņa karoga grupai, viņu vidū arī RTU mācībspēkiem P. Baronam, Ē. Vondam un R. Spundem.
