Kurš un kā varēja studēt augstskolā pirms 160 gadiem – par šo jautājumu, kas ir aktuāls arī mūsdienās, vēsturiskā aspektā šorīt populārzinātniskajā radiožurnālā «Zināmais nezināmajā», kas klausāms «Latvijas Radio 1», stāstīja RTU Inženierzinātņu vēstures pētniecības centra profesore Alīda Zigmunde.
Daudzu studentu materiālais stāvoklis 19. gadsimtā bija grūts, vajadzēja apvienot studijas ar darbu. Tā laika uzņēmēji un muižnieki atbalstīja gan studējošos, gan docētājus, veidojot dažādus stipendiju fondus. Vecākā no stipendijām bija Vidzemes muižnieka I. V. Vulfa stipendija, nodibināta 1866. gadā.
1887. gadā, atzīmējot mūsu augstskolas priekšteča – Rīgas Politehnikuma – 25 gadu jubileju, Rīgas rūpnieki mācību iestādei uzdāvināja 10 tūkšos rubļu elektrotehnikas laboratorijas izveidei. Kā raksta akadēmiķis Jānis Stradiņš (akadēmiskā lekcija Latvijas Zinātņu akadēmijas Rudens pilnsapulcē 2002. gada 28. novembrī), līdz tam «tirdznieciskās elites attieksme pret zinātni bija atturīga, tā mainījās tikai 19. gadsimta vidū, kad dibinājās Rīgas Politehnikums – tehniski orientēta augstskola, šoreiz gan patiešām ar ļoti aktīvu muižniecības, pilsētas vadības, Biržas aprindu, komersantu atbalstu. Taču vācbaltiešu sabiedrību galvenokārt tomēr interesēja jaunās politehniskās augstskolas darbības praktiskie aspekti, mazāk – profesoru zinātniskās aktivitātes un pētnieciskais devums, pat ja tas bija starptautiski atzīts.»
Cik liela tolaik bija mācību maksa, kas finansēja studijas, kurp mācībspēki devās pieredzes apmaiņā, apmeklējot arī zinātniskās konferences, un kas to finansēja – vairāk par šiem jautājumiem iespējams uzzināt, noklausoties raidījumu: (intervija ar profesori A. Zigmundi – no 1:30 min. līdz 14:45 min.).
