|
Pašlaik zinātnieki jaunu zāļvielu meklējumos arvien vairāk pievēršas pie slimību cēloņu novēršanas molekulārajā līmenī – regulējot atbildīgo gēnu aktivitāti un/vai veicot saistītu enzīmu mijiedarbības inhibēšanu. Šāda veida regulēšana ir iespējama ar mazmolekulāriem savienojumiem, kuri saistās ar enzīmiem, neļaujot tiem veikt savas funkcijas, vai ar nukleīnskābēm līdzīgiem samērā īsiem nukleotīdiem vai to modificētiem analogiem, kuri saistās ar pašām nukleīnskābēm, traucējot ar tām saistītos procesus. Atšķirībā no pirmās metodes, kura iekļauj mazmolekulāro savienojumu bibliotēku aktivitātes augsta ražīguma pārbaudes (high throughput screening) vai mijiedarbības datormodelēšanu (docking vai pharmacophore mapping), otrā ir selektīvāka, bet arī darbietilpīgāka metode, kuras pamats ir sakarību noteikšana starp gēniem, regulējošām vai kodējošām nukleīnskābēm, enzīmu aktivitāti un slimības izpausmēm kā arī tālāko noteiktam mērķim domātās komplementārās nukleīnskābes struktūras izstrādi, ķīmisko sintēzi un aktivitātes pārbaudi. Organiskie ķīmiķi šajā procesā ir tie, kuri var izveidot jaunas nukleozīdu saistīšanas metodes ar mērķi uzlabot savienojumu stabilitāti un atvieglot oligomēru sintēzi. Tā tika radītās peptīdu nukleīnskābes (peptide nucleic acids, PNA), kurās dabīgās nukleobāzes ir savstarpēji saistītās ar amīdsaitēm un kuras var iegūt automatizētā procesā. Ir parādīts, ka tās spēj saistīties ar DNS dubultspirāli, veidojot trīskāršās spirāles. |
