RTU zinātniece: kā motivēt siltumenerģijas ražotājus kļūt efektīvākiem

22. novembris
.
.
Latvijā siltumapgādes tarifa noteikšanas metodika ir samērā novecojusi, tarifa saskaņošanas process ir sarežģīts un laikietilpīgs, bet pats tarifs neelastīgs, pauž RTU VASSI vadošā pētniece Ieva Pakere.

Strauji pieaugošās siltumenerģijas cenas aktualizē jautājumu par energoefektivitāti centralizētajā siltumapgādē. Esošais regulējums ne vienmēr motivē siltumapgādes uzņēmumus virzīties uz ilgtspējīgāku siltuma ražošanu. Tarifa līmeņatzīmju ieviešana varētu veicināt pāreju uz oglekļa neitrālu siltuma ražošanu, vienlaikus nodrošinot tarifu caurspīdīgumu patērētājiem, norāda Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošā pētniece Ieva Pakere laikraksta «Latvijas Avīze» pielikumā «Latvijas Bizness». 

Latvijā siltumapgādes tarifa noteikšanas metodika ir samērā novecojusi, tarifa saskaņošanas process ir sarežģīts un laikietilpīgs, bet pats tarifs neelastīgs, secina RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) zinātnieki projektā «Latvijas siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu attīstība» (Nr. VPP-EM-EE-2018/1-0002). Tarifu nav iespējams diferencēt dažādiem patērētājiem, piemēram, piemērojot atlaides klientiem, kuru ēkās ir moderna un sakārtota apkures sistēma. Tas nav arī atkarīgs no tā, vai siltuma ražošana un piegāde ir efektīva, proti, nav bonusu sistēmas siltumapgādes uzņēmumiem. Rezultātā siltumapgādes operatoriem trūkst motivācijas meklēt ilgtspējīgus un inovatīvus risinājumus siltuma ražošanai.

Dažādās Eiropas valstīs vērojama būtiskas atšķirības centralizētās siltumenerģijas tarifa metodikā, piemēram, Zviedrijā tarifs netiek regulēts, bet konkurences iespaidā tiek uzturēts saprātīgā līmenī, arī Somijā tarifs netiek regulēts, bet cenas kontrolē Konkurences pārvalde. Savukārt Islandē tarifs tiek regulēts ar valstī noteiktu peļņas normu, bet Polijā pastāv divas tarifu iespējas – izmaksu metode, kuras pamatā ir plānotie ienākumi un izdevumi, un līmeņatzīmes metode, ko nosaka regulators. Tepat kaimiņos Igaunijā ir noteikta maksimāli pieļaujamā tarifa vērtība katram siltumapgādes reģionam, un to regulāri pārskata, bet Lietuvā tarifu veido fiksētā komponente, kas jāmaksā par siltumenerģijas pieslēgumu, un mainīgā komponente, ko aprēķina pēc patērētā siltumenerģijas daudzuma. Arī Francijā tarifu veido fiksēta un mainīga komponente, kas atkarīga no patēriņa, turklāt tiek piemērotas atlaides atkarībā no sezonas, piemēram, vasarā, kad pieprasījums pēc siltumenerģijas ir zemāks, tā ir lētāka, lai stimulētu iedzīvotājus izmantot siltumu karstā ūdens sagatavošanai, bet ziemā dārgāka, lai motivētu cilvēks regulēt temperatūru telpās un samazinātu patēriņu. 

Ko Latvijai darīt ar siltuma tarifiem? Esošā situācijā, kad tarifi strauji pieaug, turklāt primāri pašvaldībās, kas siltumapgādē kā kurināmo turpina izmantot dabasgāzi, nepārprotami ir skaidrs, ka būtiskāk jāpalielina atjaunojamo energoresursu izmantošana. Daudzās Latvijas pašvaldībās jau notikusi pakāpeniska pāreja no dabasgāzes uz šķeldu kā kurināmo. Vai ar to pietiek? Pietiks, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā līdz 2030. gadam. Taču, raugoties klimata neitralitātes virzienā līdz 2050. gadam, ir skaidrs, ka koksnes biomasa jāizmanto augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā, bet energosektorā lielāka uzmanība jāvelta saules un vēja enerģijas izmantošanai, siltumsūkņu tehnoloģijām, risinājumiem efektivitātes palielināšanai un patēriņa samazināšanai. Turklāt pakāpeniski jāatvieglo tarifa regulēšanas mehānismi.

Līmeņatzīmju noteikšanas mērķis ir definēt konkrētu siltumenerģijas tarifa vērtību centralizētas siltumapgādes pakalpojuma sniedzējiem. Tā var nebūt visiem vienāda, bet tai jābūt ekonomiski pamatotai, optimālai veiksmīga biznesa nodrošināšanai, jānodrošina komfortu siltumenerģijas patērētājam, kā arī jāsniedz ieguldījums valsts enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanā. 

Līmeņatzīmes noteikšanas metodikas var būt dažādas. Var noteikt labās prakses piemēru jeb vidējo tarifu, vadoties pēc vidējām kurināmā izmaksām, saražotā siltumenerģijas daudzuma un noteiktiem efektivitātes rādītājiem. To var noteikt arī kā daudzu faktoru kopumu, ietverot ilgtspējas komponentes. 

Viena no idejām paredz: ja siltumapgādes uzņēmums spēj sniegt pakalpojumu par tarifu, kas ir zem līmeņatzīmes, tam tas nebūtu jāsaskaņo ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Uzņēmums arī drīkstētu pārsniegt līmeņatzīmi, bet tad būtu jāiet sarežģītais tarifa pamatošanas un saskaņošanas process. Līmeņatzīme ļautu siltumapgādes uzņēmumiem, kuri jau ir investējuši efektivitātes uzlabošanā, baudīt sava darba augļus. Bet tiem, kuri vēl nespēj sasniegt noteikto līmeni, tas būtu stimuls darbības pārskatīšanai, investīciju plānošanai efektivitātes paaugstināšanā utt. Jau šobrīd redzam labos piemērus efektīvai siltuma ražošanai. Pie tādiem var minēt biomasas koģenerācijas stacijas, kur vienlaikus ar siltumu tiek ražota elektroenerģija. Ir siltumapgādes sistēmas, kur uzstādīti arī dūmgāzu kondensatori siltuma atgūšanai no dūmgāzēm, tiek uzstādīti jaunākās paaudzes katli siltuma ražošanai utt. Pagaidām Latvijā mazattīstītas ir akumulēšanas sistēmas. Ārvalstīs siltuma akumulēšanai uzstāda lielas ūdenstvertnes. Latvijā šādu piemēru ir maz – pirmā siltumenerģijas akumulācijas tvertne tika uzstādīta tikai 2019.gadā Salaspils pašvaldības uzņēmumā “Salaspils siltums” pie  saules kolektora lauka.

Par līmeņatzīmes ieviešanu VASSI zinātnieki ir diskutējuši ar dažādiem siltumapgādes uzņēmumiem, pašvaldībām, enerģētikas asociācijām, valsts iestādēm un citām ieinteresētajām organizācijām. Uzņēmumi lielākoties pauduši atbalstu tās ieviešanai, norādot, ka tā samazinātu birokrātiju, motivētu darboties efektīvāk, ļautu attīstīties ilgtermiņā. 

Savukārt patērētājiem no līmeņatzīmes ieviešanas lielākais ieguvums būtu caurspīdīgs, ekonomiski pamats un ilgtspējas attīstības principos balstīts tarifs. Šobrīd Latvijā tarifs variē no 40 eiro līdz 70 eiro par MWh. Kāpēc tā? Protams, ir daudz tehnisko parametru, kas ietekmē tarifu, bet, veicot analīzi, ne vienmēr redzam tiešu korelāciju. Piemēram, varētu pieņemt, ka siltumapgādes uzņēmumi, kas siltumu ražo šķeldas katlumāja vai šķeldas koģenerācijas stacijā, nodrošinās zemāku tarifu, jo izmanto lētāku kurināmo un paralēli siltumam ražo arī elektroenerģiju. Realitātē gluži vienmēr tā nav, neradot pārliecību par caurspīdīgumu tarifu politikā. Latvijā kopumā trūkst visaptverošas informācijas par siltumapgādi – kā siltums dažādās pašvaldībās tiek ražots, kāds kurināmais tiek izmantots, no kurienes tas tiek iepirkts, kādi ir sistēmas tehniskie parametri, kāda ir kopējā platībā ēkās, kas pieslēgtas centralizētajai siltumapgādei utt. 

Izšķiroties par labu līmeņatzīmes metodei centralizētajā siltumapgādē, tā būtu jānosaka sasniedzama un regulāri jāpārskata, tā motivējot centralizētās siltumapgādes sistēmu ilgtspējīgi attīstīties, vienlaikus palīdzot sasniegt arī valsts klimata mērķus. 

Kopīgot rakstu

Informācija par rakstu

Raksta autors

RTU Sabiedrisko attiecību departaments

Publikācijas datums

22. novembris plkst. 12:00

Līdzīgi raksti

Universitāte

Jaunumi