RTU studenti — Latvijas brīvības cīņu dalībnieki

Kad 1918. gada 18. novembrī nodibinājās Latvija, tās teritorijā atradās Vācijas karaspēks un jau novembra beigās jaunajā valstī iebruka arī Padomju Krievijas Sarkanā armija. Latvijas iedzīvotājiem bija jāaizsargā tikko dibinātā valsts. 

Pirmajās aizstāvju rindās 1918. gada novembrī un decembrī pulcējās Latvijas jaunieši — liela daļa Rīgas Politehniskā institūta (RPI, tagad — RTU) studentu un absolventu, kuri bija apvienojušies korporācijās, uz kurām balstoties, norisinājās studentu rotas veidošana. Daudzas latviešu ģimenes cīņā par Latvijas neatkarību sūtīja visus savus dēlus, viņu skaitā arī RPI Ķīmijas nodaļas absolventu Fridrihu Zommeru un viņa brāli Emīlu. Fridrihs kļuva par studentu rotas saimniecības priekšnieku un, pateicoties viņa enerģijai un plašajiem sakariem Rīgas pilsoniskajās aprindās, studentu rotu izdevās samērā labi nodrošināt ar pārtiku un apģērbu. Karavīri staigāja vācu karavīru zābakos, krievu jērādas puskažociņos, franču bruņu cepurēs. Latvijas valdība spēja viņiem dot vienīgi šautenes. 

Brīvības cīņas bija nežēlīgas. Jau 1919. gada sākumā, reaģējot uz sarkanarmiešu iebrukumu, līdzi Latvijas Pagaidu valdībai uz Jelgavu un pēc tam uz Liepāju devās Atsevišķās studentu rotas karavīri, kuri sargāja valdību. Daļa no viņiem tika nosūtīta uz fronti un nonāca leģendārā pulkveža Oskara Kalpaka rīcībā. Diemžēl jau marta sākumā kļūmīgā sadursmē ar vāciešiem krita gan O. Kalpaks, gan vēl vairāki viņa vīri, arī RPI students Nikolajs Grundmanis. Viņam pēc nāves piešķirts Lāčplēša ordenis. 

Kaut arī 1919. gada vasarā vācu un padomju armijas bija padzītas no Rīgas, brīvības cīņas ne tuvu nebija galā. Vācieši savas pozīcijas tik viegli neatdeva, vienojoties ar bijušās cariskās Krievijas armijas virsnieku Pāvelu Bermontu par jauna karaspēka izveidi. Sākās bermontiāde.  

Kritiskajās 1919. gada oktobra un novembra dienās, kad norisinājās Latvijai izšķirošās cīņas pret bermontiešiem, nodibinājās Studentu bataljons, ko veidoja RPI absolvents Fridrihs Zommers un kurā ietilpa daļa agrākās Atsevišķās studentu rotas karavīru. Par Studentu bataljona komandieri iecēla RPI Lauksaimniecības nodaļas studentu Pauli Bruņinieku. Vēsturiskajās oktobra dienās bataljonā iestājās arī RPI absolvents Zigfrīds Anna Meierovics, kurš vēlāk kļuva par Latvijas pirmo ārlietu ministru. Viņam Lāčplēša ordenis tika piešķirts divus gadus pēc nāves — 1927. gadā. Brīvības cīņās piedalījies arī Latvijas pēdējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kurš absolvējis RPI Ķīmijas nodaļu un cīnījās Igaunijas armijas kājnieku pulkā. 

Taču liktenīgajās kaujās pret Bermonta karaspēku Latvijas studenti sargāja Daugavas tiltus, bataljona patruļas ieņēma Zaķusalu un veica izlūkgājienus uz Lucavsalu. Izšķirošajā naktī uz 11. novembri, kad norisinājās cīņa par Rīgu, Studentu bataljons ieņēma Lucavsalu un Bišumuižu, ar studentu palīdzību izdevās ieņemt arī Ziepniekkalnu. RPI absolventam Fridriham Zommeram par Daugavas tiltu aizstāvēšanu piešķīra Lāčplēša ordeni. Par Lāčplēša ordeņa kavalieriem kļuva arī RPI absolventi Hugo Celmiņš un Vilis Vagars. 

Pēc Rīgas atbrīvošanas Studentu bataljons cīnījās pie Kalnciema, Līvbērzes, Slokas, Dobeles un Auces. Tas beidza pastāvēt 1920. gada martā. Daudzi no studentiem mācības bija uzsākuši RPI, bet, kad Latvijai nodibinoties, uz RPI bāzes nodibināja Latvijas Augstskolu, ko vēlāk pārdēvēja par Latvijas Universitāti (LU), RPI studenti jau pašu izcīnītajā brīvvalstī mācības turpināja LU.  

Latvijas valdība viņus atbalstīja — 1921. gadā ar Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes akceptu Lāčplēša ordeņa kavalieri vienu semestri tika atbrīvoti no lekciju naudas, viņiem bija priekšrocības savā īpašumā iegūt zemi, viņi bez maksas varēja izmantot medicīnas pakalpojumus, ar atlaidēm — sabiedrisko transportu, un arī Lāčplēšu bērni varēja bez maksas iegūt izglītību. 

Brīvvalsts sākumgados LU aulā, ēkā, kur kādreiz bija atradies RPI, tika atklāta piemiņas plāksne ar 18 par Latvijas neatkarību kritušo studentu vārdiem. 13 no tiem bija RPI studenti: Emīls Ausmanis, Jānis Brenšmits, Aleksandrs Brože, Eliazars Freidbergs, Nikolajs Grundmanis, Andrejs Kampars, Pēteris Mālītis, Ansis Pelcs, Kārlis Riters, Gustavs Skalbe, Oskars Ozoliņš, Aleksandrs Ozols un Paulis Kalniņš.     

Avoti:
1. «Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā», 1. sējums, RTU, 2002. gads
2. Portāls Sargs.lv.