Norāda uz neizmantoto Latvijas bioresursu potenciālu

Bioresursi ir bioloģiski radušies resursi, piemēram, mežsaimniecībā, lauksaimniecībā un zivsaimniecībā iegūtie resursi. Bioekonomikā to vērtību pēc biomasas izmantošanas veida nosaka pēc vērtību piramīdas, kur augstākā pievienotā vērtība ir produktiem un materiāliem, ko iespējams izmantot farmācijā, medicīnā, kosmētikā, rūpniecībā un pārtikā, bet zemākā pievienotā vērtība ir enerģijas ražošanai.

Kā augstvērtīgāk izmantot meža bioresursus? 
Meži veido aptuveni pusi no Latvijas teritorijas, tāpēc arī mežsaimniecības resursi ir plaši pieejami. Viens no potenciālajiem bioresursiem šajā sektorā ir mežizstrādes atlikumi (tai skaitā zari, skujas un celmi), kuri bieži vien netiek pilnvērtīgi izmantoti – paliek turpat mežā, tiek sadedzināti vai apsaimniekoti kā organiskas izcelsmes atkritumi. Rīkojoties ilgtspējīgi un viedi, no attīrītiem celmiem un zariem ir iespējams iegūt tādus augstākas pievienotās vērtības produktus kā būvniecībā izmantojamas skaidu plātnes vai sastāvdaļas kompozītmateriāliem. Skujas un sīkus zariņus iespējams izmantot kā izejmateriālu virknē vērtīgu produktu, piemēram, medikamentos, kosmētikā, termoiepakojumā (tas spēj saglabāt un regulēt iekšējās vides temperatūru), kā sastāvdaļu siltumizolācijas materiālos. 

No koksnē esošā biopolimēra lignīna var izgatavot piedevu zivju barībai un iegūt virsmaktīvās vielas, saistvielas un sorbentus. Lignīnam un tā atvasinājumiem arī rūpniecībā, lai aizstātu vai samazinātu no jēlnaftas saražoto materiālu daudzumu. No bērza koksnes iespējams iegūt ķīmisku vielu – furfurolu –, ar ko aizstāt naftas ķīmijas produktus. Tā izmantošanas iespējas ir plašas: pārtikas rūpniecībā, farmācijā, plastmasas ražošanā un benzīna maisījumos. Par īpaši perspektīvu no koksnes ražotu produktu, kam ir augsts komercializācijas potenciāls Latvijas apstākļos, ir atzīta liocela tekstilšķiedra

No atkrituma par izejvielu
Eiropas Savienībā pēc tirdzniecības rādītājiem un piedāvājuma lauksaimniecības sektors nodrošina vislielāko biomasas piegādi (65 %). Kukurūzu arvien vairāk izmanto kā izejvielu atjaunojamās biodegvielas, piemēram, biodīzeļdegvielas, bioetanola vai biogāzes ražošanā. Savukārt kukurūzas malšanas un sijāšanas laikā iegūtās šķiedras ir izejviela biodegvielas ražošanā, probiotiķu ieguvē vai ksilitola (saldinātāja) ražošanā.

Arī niedres ir Latvijā plaši pieejams bioresurss. Pētījumos novērtēts, ka niedru kā izejmateriāla vērtību iespējams paaugstināt, izmantojot tās siltumizolācijas materiālos un būvniecībā ēku konstrukcijās. Tās ir pierādījušas savu vērtību arī skaņas izolācijas un siltumizolācijas paneļu ražošanā.

Pat tādai invazīvai no Kazahstānas ievestai suga kā latvānim ir ievērojams potenciāls augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Visas latvāņa auga daļas iespējams izmantot ekstraktu ieguvei bioetanola, biobutanola, biodegvielas un biogāzes ražošanā.

Arī lauksaimniecībā rodas liels daudzums atlikumu, kuru potenciāls bieži netiek izmantots, atstājot tos uz lauka vai nododot atkritumu apsaimniekotājiem. Piemēram, graudu pārstrādes procesā atliki veido aptuveni 15–20 % no sākotnējā graudu apjoma. No lauksaimniecības bioresursiem un to atlikumiem, veicot pārveidi, iespējams iegūt tādus augstvērtīgus produktus kā bioplastmasa, bioetanols, dažādus ekoloģiskus materiālus, šķiedras. Materiālus, kas iegūti labības pārstrādes laikā, var izmantot iepakojuma ražošanā, lopbarības un pārtikas rūpniecībā, pārtikas piedevu un uztura bagātinātāju ražošanā, kā arī farmācijas un kosmētikas rūpniecībā. No lauku saimniecībās esošajiem miežiem un to atlikumiem iespējams ražot etanolu un siltumizolācijas materiālus, no cukurbietēm –bioetanolu, bioplastmasu un bioūdeņradi.  

Savukārt pārtikas rūpniecībā veidojas liels apjoms augļu, ogu un dārzeņu atlikumu, aptuveni 20 % no kopējā daudzuma. Šie resursi neatbilst kvalitātes prasībām izmantošanai pārtikā, tomēr tiem kā izejvielām ir potenciāls citu produktu ražošanā. Pārtikas produktu atlikumus ir iespējams izmantot bioetanola ieguvē, skaņas absorbcijas paneļos, būvmateriālu ražošanā, nanomateriālos, ūdens attīrīšanā, pigmentu ieguvē u.c. 

Zivsaimniecības resursi – vēža ārstēšanā 
Zināmākais bioresurss zivsaimniecībā ir zivis. Latvijā ir arī mazāk zināmi, bet pieejami resursi, piemēram, aļģes, vēžveidīgie un mīkstmieši. Tie lielākoties tiek izmantoti pārtikā, tomēr no tiem ir iespējams iegūt arī augstvērtīgus produktus.

Aļģes var dalīt divās kategorijās: mikroaļģēs un makroaļģēs. Mikroaļģes ir viens no bagātākajiem barības vielu resursiem, ko izmantot lauksaimniecībā, piemēram, kā barības elementiem bagātu mēslojumu, tajās esošie ekstrakti spēj uzlabot ražas kvalitāti. Mikroaļģes, piemēram, spirulīna ir vērtīgs vielu avots uztura bagātināju ražošanā. No mikroaļģēm iegūstamie karotinoīdi tiek izmantoti kā pārtikas krāsviela (krāsas: gaiši dzeltena, dzeltena, oranža un sarkana) tādos pārtikas produktos kā margarīns, sviests, maizes izstrādājumi, makaroni un augļu sulas. Ir potenciāls karotinoīdu izmantošanai medicīnā dažādu slimību, tai skaitā, vēža, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā. Tāpat tos var lietot dažādu kosmētisko produktu, piemēram, mitrinošo krēmu un saules aizsargkrēmu ražošanā. Turpretī makroaļģes tiek izmantotas, lai ražotu alginātu (izmanto medicīnā kā biezinātāju un stabilizatoru), karaginānu (izmanto kosmētikas līdzekļu ražošanā un kā pārtikas piedevu) un agaru (izmanto pārtikā kā želatīna aizstājēju). Gan mikroaļģes, gan makroaļģes var izmantot arī biodegvielas ražošanā. 

Tieši tāpat kā mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, arī zivsaimniecībā rodas daudz atlikumu. Zivju apstrādes procesā pāri paliek apmēram puse no sākotnējās masas – zivju āda, galvas, zvīņas un citas pārtikā nelietojamas daļas. Tās var būt vērtīgs izejmateriāls citu produktu, piemēram, kolagēna, ko izmanto gan kā uztura bagātināju, gan medicīnā un kosmētikā, kā arī bioplastmasas, želatīna, mēslojuma un biogāzes ražošanā.

Kā vairot izmantošanu? 
Šie piemēri liecina, ka resursi būtu jāizmanto ilgtspējīgā veidā, vispirms resursus lietojot augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā, bet tikai pēc tam izmantot tos kā resursu enerģijas ražošanā. To RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta zinātnieki secina arī Latvijas valsts budžeta Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā «Bioresursu vērtības modelis» (LZP-2018/1-0426). 

Piemēri arī uzskatāmi rāda, ka Latvijā ir milzu potenciāls ekonomiski pamatotu, videi draudzīgu un augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā, izmantojot pie mums pieejamus resursus. Lai izmantošana būtu aktīvāka, būtiska ir visu iesaistīto pušu izpratne un ieinteresētība. Ir jāvairo lauksaimnieku, rūpniecības uzņēmumus un lēmumu pieņēmēju izpratne par resursu pieejamību un ieguvumiem no tā katra konkrētā uzņēmuma un visas tautsaimniecības attīstībai.