2004. gada pavasarī dienasgaismu ieraudzīja arī grāmatas otrā daļa, kas aptver laika posmu no 1919. gada rudens līdz 1958. gadam. Šajā laikā augstāko tehnisko izglītību varēja iegūt, studējot Latvijas Universitātes (Rīgas Universitātes un Latvijas Valsts universitātes) tehniskajās fakultātēs. 1919. gada vasarā Latvijas Augstskola (LA) atjaunoja darbību, un ar valdības rīkojumu tajā iekļāva visu bijušo RPI īpašumu, atzīstot RPI par slēgtu. LA mācības atsākās 1919. gada 29. septembrī Arhitektūras, Ķīmijas, Inženieru, Mehānikas, Lauksaimniecības, kā arī Tautsaimniecības un tiesību un Medicīnas fakultātēs. 1923. gadā Latvijas Republikas Saeima apstiprināja Augstskolas Satversmi, un tā ieguva Latvijas Universitātes nosaukumu.
Grāmatas priekšvārda autors ir RTU rektors akadēmiķis I. Knēts. Grāmatas materiāls iedalīts piecās nodaļās, ievērojot tolaik Latvijā esošo politisko iekārtu. 1. nodaļa aptver LU neatkarīgās Latvijas apstākļos, 2. – padomju okupācijas laiku no 1940. līdz 1941. gadam, 3. – nacistiskās Vācijas okupācijas gadus (1941-1944), 4. nodaļā apskatīts LU tehnisko fakultāšu mācībspēku un absolventu pedagoģiskais un zinātniskais darbs emigrācijā, bet 5. nodaļa aptver laiku no pēckara gadiem līdz 1958. gadam, kad tika atjaunota Rīgas Politehniskā institūta darbība. Par atjaunoto RPI top grāmatas Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā trešā daļa. Grāmatas autori un redakcijas kolēģija – akadēmiķi Ivars Knēts un Jānis Stradiņš, atbildīgais redaktors bioloģijas zinātņu doktors Juris Briedis, inženierzinātņu doktori Ilgars Grosvalds un Helmuts Guļevskis, docents Jānis Klētnieks un pedagoģijas maģistre Alīda Zigmunde – ir paveikuši milzu darbu, lai taptu šis izdevums.