Rīgas Politehnikums (1862–1896)
Rīgas Politehnikums darbu sāka 1862. gada 14. oktobrī kā pirmā daudznozaru tehniskā augstskola tā laika Krievijas impērijā. Veidota pēc tolaik Eiropas modernāko – Cīrihes un Karlsrūes – tehnisko augstskolu parauga. Darbojās kā privātā augstskola, kuru uzturēja Baltijas muižniecība. Tās sastāvā tika izveidotas sešas nodaļas: Inženierzinātņu, Ķīmijas tehniskā, Lauksaimniecības, Mehānikas, Tirdzniecības, Arhitektūras. No 1869. līdz 1888. gadam darbojās arī Mērniecības nodaļa.
Augstskolā mācījās tikai vīrieši no visas Krievijas impērijas, neņemot vērā tautību, reliģijas un kārtu atšķirības. Studijas bija par maksu, un mācības notika vācu valodā.
Pirmais students bija vidzemnieks – muižniecības kārtas pārstāvis Leons Kulbahs. Līdz 1896. gadam augstskolā bija mācījies 4941 students.
Rīgas Politehniskais institūts (1896–1918)
Rīgas Politehnikumu Krievijas valdība 1896. gadā pārveidoja par valsts mācību iestādi ar nosaukumu Rīgas Politehniskais institūts (RPI). Mācību struktūrā saglabāja agrāk izveidotās sešas nodaļas jeb fakultātes: Arhitektūras, Inženieru, Ķīmijas, Mehānikas, Lauksaimniecības un Komercijas.
Saskaņā ar apstiprināto Nolikumu spēkā stājās jauna studiju kārtība un mācību programmas. Arhitektūras, inženieru, ķīmijas un mehānikas studijām noteica piecus gadus agrāko četru gadu vietā.
Latvijas Universitāte (1919–1944)
Uz RP un RPI darbības periodā izveidotajiem augstākās tehniskās izglītības pamatiem 1919. gada 28. septembrī nodibināja neatkarīgās Latvijas valsts augstskolu - Latvijas Universitāti (LU). Studijas būvniecības nozarēs nodrošināja Inženierzinātņu fakultāte. Inženierzinātņu fakultātē augstāko izglītību varēja iegūt būvinženieru un kultūrtehnikas nozarēs. Būvinženieru nozarē studijas ilga piecus gadus ar iespējām specializēties trijos novirzienos: ceļu būvniecībā, ūdensbūvēs un pilsētu būvniecībā. Kultūrtehnikas nozarē bija četrgadīga studiju programma ar specializāciju kultūrtehnikā (meliorācijā) un ģeodēzijā
Būvniecības un rekonstrukcijas institūts
Institūts izveidots 1993. gadā. Pirmais institūta direktors profesors Kārlis Rocēns (1993–2011). Kopš 2011. gada institūtu vada profesors, Dr. sc. ing. Leonīds Pakrastiņš. Saskaņā ar nolikumu institūtu veido Būvmehānikas katedra (vad. prof. I.Radiņš), Būvkonstrukciju katedra (vad prof. L. Pakrastiņš) un Datorizētās inženiergrafikas katedra (vad. prof. M. Dobelis.).
Būvniecības un rekonstrukcijas institūtā zinātniski pētnieciskais darbs izvērsts vairākos virzienos: tiek izstrādātas jaunākās paaudzes kompozīto materiālu konstrukcijas, kurās tiek ievērota racionāla attiecība starp pašsvaru un lietderīgo slodzi. Notiek rekonstruējamo būvju un nesošo konstrukciju faktiskās darbības analīze un pastiprinājumu projektēšana, kā arī būvniecības ekspluatācijas apstākļu izpēte un rekonstrukcijas metožu uzlabošana. Attīstās pētījumi kombinēto konstrukciju un kompozīto būvniecības materiālu tehnoloģiskās mehānikas nozarē. Institūta darbinieki aktīvi piedalās standartizācijas tehniskās komitejas LVS/STK30 darba grupā Eirokodeksa standartu Nacionālo pielikumu izstrādāšanā. Uzsākts darbs pie modernās būvniecības infomācijas modelēšanas jeb BIM (Building Information Modelling) procesa inovatīvo risinājumu pārneses kā uz ražošanu, tā arī uz studiju procesu. Finansiālais nodrošinājums zinātniskajiem pētījumiem tiek iegūts no līdzdalības dažādos vietējos un ārvalstu projektos vai zinātniski pētnieciskajās programmās.
Būvražošanas institūts
Institūts nodibināts 1993./1994. māc. g. sākumā vienlaikus ar citiem Būvniecības fakultātes akadēmiskajiem institūtiem. Pirmos gadus institūtu vadīja asoc. prof. Juris Noviks (1993–2000). Laikā no 2000. gada līdz 2013. gadam institūta direktora amatā bija ievēlēts asoc. prof. Jānis Grabis. Sākot ar 2013.gadu institūta direktors ir docents Māriņš Vilnītis.
Izveides sākumā institūta sastāvā bija iekļautas trīs katedras: Būvražošanas, Būvmateriālu un būvizstrādājumu, Rūpniecības un civilās celtniecības, kā arī Betona tehnoloģiskās mehānikas laboratorija (no 2000. g. – Betona mehānikas laboratorija). 1998. gadā no būvniecības nozaru katedrām izveidoja četras profesoru grupas: būvmateriālu, būvniecības tehnoloģijas un mehanizācijas, civilo ēku būvniecības un ģeotehnikas profesora grupu. Turpmākajos gados profesoru grupas pārstrukturēja. Būvniecības tehnoloģijas virziena vadībai apstiprināja prof. J. Noviku, būvmašīnu un būvmehanizācijas - prof. V. Mironovu un civilo ēku un ģeotehnikas virzienam asoc. prof. J. Grabi. Būvmateriālu profesora grupu vēlāk nosauca par būvmateriālu lietošanas grupu celtniecībā un to kopā ar būvmateriālu laboratoriju 2001. gadā iekļāva fakultātes Materiālu un konstrukciju institūtā.
2005. gadā no būvniecības tehnoloģijas, būvmašīnu un būvmehanizācijas profesora grupām atjaunoja Būvražošanas katedru, bet no civilo ēku būvniecības un ģeotehnikas profesora grupām – Civilo ēku būvniecības katedru. Būvražošanas institūtā iekļāva arī Betona mehānikas laboratoriju un Ekoloģiskās būvniecības centru.
Materiālu un konstrukciju institūts
Nodibināts 1994. gadā Būvniecības fakultātē kā Konstrukciju automatizētās projektēšanas profilinstitūts, un par tā direktoru apstiprināts profesors Dr. habil. sc. ing. Rolands Rikards. Profilinstitūtā 1999. gadā izveidoja atsevišķu būvkonstrukciju automatizētās projektēšanas profesora grupu, ko vadīja Dr. sc. ing. Andris Čate. 2001. gadā Profilinstitūtu reorganizēja un tas ieguva nosaukumu - Materiālu un konstrukciju institūts. Institūts tika paplašināts ar celtniecības būvmateriālu lietošanas profesora grupu, ko pārņēma no Būvražošanas institūta. Turpmāko pārmaiņu rezultātā būvkonstrukciju automatizētās projektēšanas profesora grupu 2003. gadā pārveidoja par Kompozīto materiālu un konstrukciju katedru, bet celtniecības būvmateriālu lietošanas profesora grupu par Būvmateriālu un būvizstrādājumu profesora grupu, ko 2014.gadā reorganizēja par Būvmateriālu un būvizstrādājumu katedru. Materiālu un konstrukciju institūtu vadīja prof. R. Rikards, bet no 2008. gada institūta direktors ir prof. A. Čate.
Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas institūts
Institūts nodibināts 1993. gadā. Direktors prof. Andris Krēsliņš (no 1993), vietnieks prof. Egīls Dzelzītis. 2014.gadā fakultātes Dome par institūta direktoru ievēlēja profesoru Egilu Dzelzīti. Institūta sastāvā iekļautas Siltumapgādes, gāzes apgādes un ventilācijas un Ūdensapgādes un kanalizācijas katedras. Katedru sastāvam un studiju programmu novirzieniem mainoties, abas katedras ieguvušas tagadējo nosaukumu – Siltuma inženierijas un tehnoloģijas katedra un Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedra.
Institūts nodrošina iespēju iegūt augstāko izglītību programmā «Siltuma gāzes un ūdens tehnoloģija». Tā ir svarīga būvniecības apakšnozare, kas cieši saistīta ar enerģētiku, mašīnbūvi, ekoloģiju un dabas aizsardzību, balstoties galvenokārt uz plūsmas mehāniku, tehnisko termodinamiku, būvniecības siltumfiziku, akustiku un gaismas tehniku, lietišķo klimatoloģiju, ūdens ķīmiju, mikrobioloģiju un cilvēka psihofizioloģiju. Studiju programmā iespējams specializēties divos novirzienos - ēku inženiersistēmās un apdzīvoto vietu infrastruktūrā. Katrā no tiem tiek apgūti specializējošie priekšmeti. Ēku inženiersistēmu novirziena programmā iekļauti: apkure un gaisa kondicionēšana, ventilācija, aukstumtehnika, gāzes, aukstā un karstā ūdens apgāde, kanalizācija, ugunsdzēšanas iekārtas un sistēmas. Apdzīvoto vietu infrastruktūras novirzienā: centralizētā siltumapgāde, tradicionālie un alternatīvie siltuma enerģijas avoti, gāzes apgāde, ūdensapgāde un kanalizācija, to reģionālās plānošanas aspekti, kā arī gāzes transports un uzglabāšana, dzeramā ūdens ņemšana un sagatavošana, ūdens attīrīšanas iekārtas, ugunsdzēšanas ūdens sagatavošana, transports un krātuves.
RTU ir vienīgā universitāte Latvijā, kas gatavo šīs specialitātes inženierus un pētniekus lielajām akciju sabiedrībām un pašvaldību uzņēmumiem, tādām kā AS «Latvijas Gāze», «Rīgas Siltums», «Rīgas Ūdens» u. c., kā arī speciālistus ēku inženiersistēmu projektēšanai un montāžas darbu vadīšanai. Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas speciālisti nodrošina pilsētu un citu apdzīvoto vietu infrastruktūru siltumapgādi, gāzes apgādi, ūdensapgādi un kanalizāciju un veic ēkās iebūvēto inženiersistēmu nepieciešamo modernizāciju, ekspluatāciju un apkopi.
Transportbūvju institūts
Institūtu sākot ar tā dibināšanas brīdi 1993.gadā vadīja profesors Dr. sc. ing. Juris Rihards Naudžuns. Kopš 2010.gada par institūta direktoru ievēlēts profesors Ainārs Paeglītis. Sākuma periodā institūta sastāvā ietilpa Transportbūvju un Ģeodēzijas katedras. 1998. gadā Transportbūvju katedru sadalīja Ceļu un tiltu un Transportbūvju profesoru grupās. 2002. gadā abas profesora grupas apvienoja un izveidoja Ceļu un tiltu katedru. Arī Ģeodēzijas katedru 1998. gadā pārveidoja par Ģeodēzijas un kartogrāfijas profesora grupu un no tās 2003. gadā izveidoja Ģeomātikas katedru.
Transportbūvju institūtā tiek nodrošinātas studijas būvniecības profila programmā «Būvniecība» ar transportbūvju novirziena apakšprogrammu bakalauru, maģistru un inženieru sagatavošanai, kā arī ģeodēzijas novirziena programmā «Ģeodēzija un kartogrāfija». Kopš 2003. gada studijas institūtā pārprofilētas uz bakalaura un maģistra profesionālo studiju programmu «Transportbūves», bet programma «Ģeodēzija un kartogrāfija» 2008. gada aizvietota ar profesionālo studiju programmu «Ģeomātika». Institūts nodrošina arī studijas doktorantūrā. Kopš 2000. gada transportbūvju novirzienā organizētas 1. līmeņa studijas augstākajā profesionālajā izglītībā, ko nodrošina fakultātes koledžprogrammu nodaļa, kuras ilggadējs direktors ir Voldemārs Putnaērglis. Sākuma periodā transportbūvju novirzienā specializēties varēja autoceļu, dzelzceļu (līdz 1996. g.), ostu un tiltu būvēs, bet ģeodēzijas novirzienā – ģeodēzijā, kartogrāfijā vai nekustamā īpašuma pārvaldībā.