RTU Attīstības fonds
Parādīt izvēlni
RTU Attīstības fonds

Vissāpīgākā ir apziņa, ka, iespējams, Ukrainu pametu uz visiem laikiem

10. maijs
.
.

Latvijā ik dienu ierodas arvien vairāk ukraiņu studentu. Katra stāsts, pieredze un emocijas ir atšķirīgas. Lai gan daži savas studiju gaitas plāno atsākt nākamajā rudenī, citi, par spīti visam, cenšas adaptēties, paralēli turpinot arī studēt. Šobrīd Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) un nodibinājums RTU Attīstības fonds (RTU AF) sniedzis palīdzību un atbalstu vēl četriem jauniem ukraiņu studentiem. Jurijs, Jevgeņijs, Iļja un Ļubova nesen ieradušies Latvijā un ir gatavi dalīties savā pieredzē.

Jurijs (18):

Jurijs Latvijā ieradās kopā ar māsu un mammu. “Laikā, kad šķērsoju robežu, bija atlikušas vien pāris dienas līdz manai 18 gadu jubilejai. Man bija divas iespējas. Pirmā - ātri pamest Ukrainu, tēvu, ģimeni, draugus un visu savu iedzīvi. Otrā - tikt iesauktam militārajā dienestā,” norāda Jurijs. Par galamērķi ģimene izvēlējusies Latviju divu iemeslu dēļ. Rīgā bijušas paziņas, kas varēja uzņemt un atbalstīt ģimeni, kā arī Latvijā plaši lietotā angļu un krievu valoda ļoti atvieglotu ģimenes iedzīvošanās un adaptēšanās procesu jaunajā vidē.

Ukrainā Jurijs studējis ķīmiju Tarasa Ševčenko Kijevas Nacionālajā universitātē. Šobrīd Jurijs savas mācību gaitas turpina RTU, ķīmijas un ķīmijas tehnoloģiju programmā, apgūstot 3 kursus: organisko ķīmiju, neorganisko ķīmiju un latviešu valodu. Īpaši lielu prieku students izrāda par iespēju praktiski darboties organiskās ķīmijas laboratorijā: “Tā kā iepriekš Ukrainā esmu strādājis ķīmijas uzņēmumā Enamine, man ļāva apmeklēt šo kursu. Ukrainā to varētu apgūt tikai trešajā studiju gadā.”

Lai gan Jurijs cenšas pēc iespējas pilnvērtīgāk pavadīt un izbaudīt savu laiku Latvijā, studējot un  pievēršoties saviem vaļaspriekiem - peldēšanai un sportam -, puisis ilgojas pēc mājām. Šobrīd ģimene sākusi aprast ar jauno ‘normālo’ dzīves ritējumu, tomēr visi joprojām regulāri sazinās ar Ukrainā palikušajiem radiem un draugiem, klusībā cerot, ka drīz varēs atgriezties mājās. “Manuprāt, vissāpīgākā ir apziņa, ka, iespējams, Ukrainu pametu uz visiem laikiem,” atzīst Jurijs.

Jevgeņijs (18):

Arī Jevgeņijs Latvijā ieradies kopā ar savu mammu, tomēr puiša pieredze ir nedaudz atšķirīga no Jurija: “Ukrainu pametu ar neizsakāmām skumjām un pret savu gribu. Gaidīju savu 18. dzimšanas dienu, jo vēlējos iestāties armijā un aizstāvēt Ukrainu. Diemžēl, radi un draugi bija kategoriski pret šo lēmumu, tāpēc man nācās pamest dzimteni.”

Tā kā Jevgeņija tēvs pāris gadus atpakaļ strādājis Latvijā, kā arī šeit tikušas pavadītas dažas vasaras un iegūti vairāki tuvi draugi un paziņas, ģimene par patvēruma vietu izvēlējusies Rīgu. Jevgeņijs norāda, ka uzsākt jaunu dzīves posmu Latvijā palīdzējuši ne vien brīvprātīgie, draugi, vietējie un RTU pārstāvji, bet arī vēstniecība, kas nokārtojusi uzturēšanās atļaujas, vīzas un atvieglojusi darba atrašanu. “Latvieši no ukraiņiem pēc mentalitātes daudz neatšķiras. Manuprāt, atšķiras tikai klimats un valoda,” aprakstot savus pirmos iespaidus, stāsta Jevgeņijs.

Ukrainā, Kijevas Politehniskajā institūtā Jevgeņijs studējis Elektronikas fakultātē, tomēr mācības atsākt viņš plāno tikai nākamā gada rudenī. “Domāju, ka centīšos iestāties RTU Elektronikas un telekomunikācijas fakultāte. Šobrīd gan grūti plānot nākotni,” atzīst Jevgeņijs. Puisis arī norāda, ka karadarbība Ukrainā ietekmējusi ne vien ar studijām saistītos lēmumus, bet arī paša hobijus un motivāciju. “Tā kā nevaru satikties ar saviem draugiem, sazinos ar tiem tērzēšanas vietnē Discord, lai spēlētu Dota 2 vai Genshin. Agrāk regulāri sportoju un pievērsos dažādām fiziskajām aktivitātēm, tomēr šobrīd esmu tam atmetis ar roku. Uz visu notikumu fona, tas šķiet mazsvarīgi,” stāsta puisis.

Iļja (18):

“Pamodos četros rītā no drauga zvana. Viņš zvanīja, lai informētu, ka Ukrainā sācies karš. Tiklīdz beidzu sarunu, izdzirdēju pirmos sprādzienus un lidojošās raķetes. Sapratu, ka man nekavējoties jāsakravā soma un jāpamet pilsēta,” atceroties stāsta Iļja.

Puisis, līdzīgi kā Jurijs un Jevgeņijs, bijis pakļauts obligātās karaklausības riskam, tomēr laicīgi paspējis šķērsot robežu. “Bija emocionāli ļoti grūti atvadīties no tēva un vecvecākiem, kas palika Ukrainā. Mājās palika arī abi mani kaķi, pēc kuriem ļoti ilgojos. Jāteic, ka robežas šķērsošana nebija vieglāka. Skats bija tiešām sirreāls un dramatisks: neskaitāmas atkritumu kaudzes, bruņoti armijnieki, cilvēki, kas pārvākušies uz dzīvi teltīs un mašīnās, nespējot sev nodrošināt ne komfortu, ne jebkāda veida higiēnu,” stāsta Iļja.

Ukrainā Iļja studējis datorzinātnes un programmatūras inženieriju. Lai gan puisis vēlējies studijas turpināt šeit Latvijā, tas nav bijis iespējams. Studiju uzsākšanai semestra vidū nepieciešami oriģinālie dokumenti no Ukrainas universitātes, tomēr karadarbības dēļ tiem liegta piekļuve. “Mācībām Ukrainā esmu veltījis pārāk daudz laika un naudas, lai atkārtoti apgūtu pirmo kursu. Šī iemesla dēļ šobrīd fokusējos uz citām lietām,” atzīst Iļja. Pateicoties paziņām un citiem atsaucīgiem cilvēkiem, Iļja guvis iespēju strādāt dzīvnieku patversmē “Ulubele”. Puisis ir ļoti apmierināts ar pašreizējo pieredzi un sniegto iespēju. Kā norāda Iļja: “Šis darbs prasa lielu fizisko piepūli, bet par to man ir prieks. Priekšrocība – man nav jāizmanto galva. Es labāk esmu ļoti noguris pēc savas maiņas, nekā brīvajā laikā domāju par to, kā jūtos, vai par to, kas patiesībā šobrīd notiek Ukrainā, kā iet maniem tuviniekiem un citiem tur palikušajiem iedzīvotājiem.”

Iļja atzīst, ka Latvijā viņu un viņa mammu cilvēki sagaidījuši ļoti sirsnīgi, tomēr puisim joprojām grūti adaptēties jaunajā vidē. Iļja norāda: “Protams, ka Rīga ir skaista, tomēr šī pilsēta nekad neaizstās manas mājas – Ukrainu. Es nespēju apbrīnot arhitektūru un pilsētas iekārtojumu, nedomājot par Kijevu. Man tik ļoti pietrūkst mājas, ka nespēju to pat vārdos aprakstīt. Vēlos tikai vienu – atgriežoties mājās, savu dzimteni redzēt zem Ukrainas karoga.”

Ļubova (17):

Ļubova Latvijā ieradusies kopā ar mammu. Meitenes māte sākumā bijusi kategoriski pret dzimtenes pamešanu, tomēr nav spējusi ļaut meitai ceļot vienai. Īpašas bailes radījis fakts, ka arvien vairāk un vairāk ticis ziņots par bezvēsts pazudušām bēglēm, kas centušās šķērsot robežu vienas. “Šķiet, ka sākumā visgrūtāk bija pieņemt lēmumu - riskēt un censties nokļūt Latvijā vai pamest Ukrainu un savus vecvecākus. Mani vecvecāki pat neapsvēra iespēju pamest mājas, jo mums mājās ir daudz dzīvnieku: suns, kaķis, vistas un pīles. Viņi nespēja pamest tos vienus nomiršanai. Pēc lēmuma pieņemšanas sekoja nākamās grūtības – ceļš līdz robežai un tās šķērsošana. Visvairāk baidījos, ka sastapšu krievu karaspēku. Ceļš bija tik emocionāli traumatisks, ka vēl šobrīd nespēju atsaukt nevienu skaidru atmiņu, viss ir izplūdis,” atceroties stāsta Ļubova.

Šobrīd Ļubova kopā ar mammu apmetusies uz dzīvi Rīgā pie saviem radiem, tomēr abas ukrainietes viesojušās Latvijā jau iepriekš. Kā secina pati Ļubova: “Līdz šim Latviju uztvēru kā kūrorta vietu, kur atpūsties un pavadīt vasaras brīvlaiku. Tagad situācija ir mainījusies, es varu izbaudīt šīs vietas ikdienišķo atmosfēru. Es apmeklēju pārtikas veikalus, komunicēju ar vietējiem iedzīvotājiem, pārvietojos ar sabiedrisko transportu un iepazīstu latviešu tradīcijas. Man ir iespēja palūkoties uz Latviju no cita skatu punkta!” Ļubova norāda, ka, par spīti situācijai Ukrainā, viņa joprojām turpina mācīties. Meitene vienlaicīgi apgūst gan Ukrainas studiju programmu, gan brīvos kursus RTU.

Līdzīgi kā Iļja, arī Ļubova cenšas sevi nepārtraukti nodarbināt, lai nebūtu jādomā par sāpīgo realitāti. “Atstājot Ukrainu, es jutos diezgan vienaldzīga. Zemapziņā sapratu, ka pametu sev tuvos un visu savu iedzīvi, tomēr zināju, ka vismaz Latvijā būšu drošībā. Es nejutos ne vīlusies, ne priecīga. Liekas, ka es vienkārši nejutu neko,” ar savām emocijām dalās Ļubova. Lai iepazītu Latviju vēl vairāk, kā arī novērstu savas un mammas domas, Ļubova kopā ar radiniekiem katru nedēļu dodas izbraucienos ārpus Latvijas. Meitene atzīst, ka Latvijā ir pasakaini skaista daba, kas ne tikai dod motivāciju darboties tālāk, bet arī rada miera un harmonijas sajūtu.

Sniegt savu atbalstu Ukrainas studentiem un mācībspēkiem vari ŠEIT. 

Kopīgot rakstu

Jaunumi