Arhitektūras un dizaina institūts
Parādīt izvēlni
Arhitektūras un dizaina institūts

Rīgas Politehniskā institūta absolventi — Latvijas valsts dibinātāji

16. novembris, 2018
.
.
.
No 38 Latvijas dibinātājiem septiņi bija RPI absolventi — inženieri un aktīvi sabiedriskie darbinieki. Starp viņiem — arī Jānis Vārsbergs, kurš vācu okupācijas laikā 1944. gada 17. martā uzdrošinājās parakstīt arī Latvijas Centrālās padomes Memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Foto: Zane Kadakovska, RTU

Kad pirms simts gadiem Latvijas pamatlicēji pieņēma lēmumu par valsts nodibināšanu, viņu vidū bija arī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) priekšteča, Rīgas Politehniskā institūta (RPI), absolventi. Viņu likteņu plūdums pēc tam ir sabalsojies ar pašas Latvijas vēsturi — daļa piedzīvojusi Staļina deportācijas, daži — devušies trimdā, viens — aizgājis mūžībā pašos spēka gados. Neviens no viņiem nepiedzīvoja Latvijas valstiskuma atjaunošanu 1990. gada 4. maijā, tomēr viņu vārdi mūžam būs ierakstīti valsts dibināšanas vēsturē.

Viņi bija astoņi

Latvijas Republiku nodibināja 1918. gada 18. novembrī — tikai nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām. Karš vecās robežas bija sagrāvis un Eiropā dzima jaunas valstis. Sākās jauns laikmets, kurā savu neatkarību pieteica arī Latvija. 

No 38 Latvijas dibinātājiem septiņi bija RPI absolventi — inženieri un aktīvi sabiedriskie darbinieki no trim politiskajām partijām. RPI Lauksaimniecības nodaļas 1908. gada absolvents Jānis Vārsbergs, gada absolvents Vilis Gulbis un 1915. gada absolvents Pēteris Murītis, RPI Tirdzniecības nodaļas 1911. gada absolvents Oto Nonācs un 1916. gada absolvents Kārlis Vanags, pārstāvēja Latviešu Zemnieku savienību, RPI Ķīmijas tehniskās nodaļas 1895. gada absolvents inženieris Miķelis Bružis — Latvijas Demokrātisko partiju un RPI Ķīmijas nodaļas 1901. gada absolvents inženieris Spricis Paegle — Latvijas Neatkarības partiju. 

Savukārt Kārlis Kurševics, kurš pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, bija gan studējis RPI ķīmiju, tomēr mācības pārtraucis. 

Zināms, ka svinīgajā valsts proklamēšanas pasākumā piedalījies arī RPI Inženieru un Ķīmijas nodaļu bijušais students Fridrihs Zommers (1881–1973), kuram bija uzticēts rūpēties par kārtību un drošību proklamēšanas laikā.

Gatavojoties 18. novembrim

Darbu pie jaunās valsts izveides Latvijas politisko partiju un pilsonisko organizāciju pārstāvji, viņu vidū arī RPI absolventi, uzsāka jau gadu pirms valsts dibināšanas. 1917. gadā aktīvākā Latvijas sabiedrības daļa, sekojot līdzi Pirmā pasaules kara norisei un tam, kā Vācija un Krievija ir sadalījušas Latvijas teritoriju savās ietekmes zonās, izvēlējās «meklēt savu nacionālo mērķu pilnīgāko piepildījumu savas dzimtenes un tautas pilnīgā neatkarībā,» — tā savās atmiņās «Kā Latvijas valsts tapa» raksta RPI absolvents un viens no Latvijas dibinātājiem Spricis Paegle. 

Iniciatīvu uzņēmās divas sabiedriskās organizācijas — Latviešu pagaidu nacionālā padome un Rīgas Demokrātiskais bloks. Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, kas 1917. gada rudenī sapulcējās Valkā, darbojās Oto Nonācs un Zigfrīds Anna Meierovics, kurš arī 1911. gadā bija absolvējis RPI Tirdzniecības nodaļu. Latviešu pagaidu nacionālā padome 1917. gada decembra sākumā lēma, ka Latvijai jākļūst par autonomu valsti. 
Savukārt Rīgas Demokrātiskajā blokā, kas arī atbalstīja Latvijas neatkarību, RPI absolventu pulciņš bija nedaudz lielāks. Tajā darbojās Miķelis Bružis, Spricis Paegle un Kārlis Kurševics. 

1918. gada rudenī, gatavojoties Latvijas valsts dibināšanai, S. Paeglem tika uzticēts veidot pirmos Latvijas apsardzības spēkus, jo Latviešu pagaidu nacionālā padome ierosināja pašiem Latvijas iedzīvotājiem pārņemt pašaizsardzības pienākumus no vācu armijas, tā vienkopus pulcējot izklīdušos karavīrus un brīvprātīgos, kas pēc valsts dibināšanas varētu uzņemties Latvijas armijas uzdevumus. S. Paegle pāris nedēļās pirms valsts proklamēšanas jau bija spējis pašaizsardzības spēkos sapulcināt ap 400 brīvprātīgo. 

Dzimst Latvija

1918. gada 17. novembrī abas organizācijas — Rīgas Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome — apvienojās Latvijas Tautas padomē, kas uzņēmās vēsturisko pienākumu — proklamēt neatkarīgo Latvijas valsti. 
Vieta, kas tika izvēlēta valsts dibināšanai — Rīgas 2. pilsētas teātris jeb tagad — Nacionālais teātris, arī ir saistīta ar RPI vārdu — to projektējis Rīgas Politehnikuma (līdz 1896. gadam) Arhitektūras nodaļas 1881. gada absolvents arhitekts Augusts Reinbergs (1860–1908). 

Šajā namā vēsturiskajā dienā, 1918. gada 18. novembrī, pulksten 16.00 sākās svinīgā ceremonija. Kā savās atmiņās raksta Spricis Paegle, cauri pārpildītajai zālei, aplausiem skanot, izsoļoja 38 Tautas padomes locekļi no astoņām partijām un ieņēma tiem paredzētās vietas uz skatuves. Diemžēl valsts proklamēšanā klāt nebija Tautas padomes priekšsēdētāja un vēlāk — Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes, kurš nebija paspējis ierasties uz ceremoniju. To vadīja viņa vietnieks Gustavs Zemgals. 

Tika nolasīts 17. novembra vēlā vakarā pieņemtais Tautas padomes protokols, paziņojot, ka suverēnā valsts vara Latvijā ir pārgājusi Tautas padomes rokās. Latvija bija dzimusi.  

Dibinātāju likteņi savijas ar valsts vēsturi

Skaudri izvērtās RPI absolventu, valsts dibinātāju, tālākie likteņi. 

Spricis Paegle (1876–1962) Latvijas Pagaidu valdības pirmajā Ministru kabinetā ieņēma tirdzniecības un rūpniecības ministra amatu un bija viens no Latvijas Sarkanā Krusta dibinātājiem. Viņš bija arī viens no 188 Latvijas politiķiem un kultūras darbiniekiem, kuri Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada 17. martā, uzdrošinājās parakstīt Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu un Latvijas valdības izveidi. Pēc Otrā pasaules kara S. Paegles ceļš veda prom no Latvijas, un mūža tālāko daļu viņš pavadīja Vācijā, kur mira veco ļaužu aprūpes namā. 

LCP Memorandu vācu okupācijas laikā parakstīja vēl viens RPI absolvents, Latvijas dibinātājs, Jānis Vārsbergs (1879–1961). Taču pirms tam, tikko dzimušajā Latvijā, viņš uzsāka darbu jaundibinātajā Latvijas Augstskolā (no 1923. gada — Latvijas Universitātē), kuras tehniskās fakultātes izveidoja uz RPI pamatiem. J. Vārsbergs kļuva par LU Lauksaimniecības fakultātes dekānu, bet vēlāk strādāja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības fakultātē. Viņa mūžs noslēdzās 1961. gada maijā Stokholmā, Zviedrijā.

Oto Nonācs (1880–1942) bija 1. un 2. Saeimas deputāts, sarakstījis vairākas grāmatas par Latvijas vēsturi, arī par valsts dibināšanu. Publicējies dažādos laikrakstos, bijis laikrakstu «Līdums» un «Valdības Vēstnesis» redaktors. Piedzīvojis padomju varas represijas un miris 1942. gadā Krievijā.

Vilis Gulbis (1890–1942) jaunajā valstī bija cieši saistīts ar valdības darbu — ievēlēts 3. un 4. Saeimā, pildījis zemkopības ministra, izglītības ministra un iekšlietu ministra pienākumus, vēlāk kļuvis par Vispārējās Lauksaimniecības bankas direktoru. 1940. gadā V. Gulbi apcietināja un deportēja uz Padomju Savienību. Viņa mūžs noslēdzās Astrahaņas cietumā 1942. gadā.

Kārlis Vanags (1883–1942) bijis baņķieris — pildījis Latvijas Bankas galvenā direktora pienākumus. Padomju varas laikā viņš no amata atstādināts un 1941. gada jūnijā deportēts uz Sibīriju, kur nošauts 1942. gada vasarā.

Miķelis Bružis (1868–1941) tika ievēlēts pirmajā Latvijas vēlētajā parlamentā – Satversmes sapulcē. Bijis Hipotēku bankas direktors un akciju sabiedrības «Ķieģelis» direktors-rīkotājs, taču 30. gados aizgājis no aktīvās politikas un pievērsies grāmatu rakstīšanai, kā arī darbojies Rīgas Latviešu biedrībā un Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts uz Soļikamsku Krievijā, kur tā paša gada novembrī devās mūžībā. 

Pēteris Murītis (1891–1924) nodzīvoja īsu mūžu. Viņš vadījis Rūjienas un Valmieras lauksaimniecības skolas, bijis arī Latviešu zemnieku savienības Centrālās padomes loceklis, taču 33 gadu vecumā medību laikā tika sašauts un no ievainojuma mira. 

No pārējiem atšķirīgs mūža gājums izvērtās Kārlim Kurševicam (1874–1938). Jau studējot RPI, viņš iesaistījās revolucionārajā kustībā un pirms Latvijas izveidošanas kādu laiku dzīvoja Krievijā un darbojās Maskavas latviešu kultūras birojā. Pēc revolūcijas Krievijā 1917. gadā bijis Vidzemes Zemes padomes valdes loceklis un tās uzdevumā braucis uz Pēterburgu prasīt autonomiju Latvijai. Lai gan K. Kurševics atbalstīja neatkarīgu Latvijas valsti, tomēr 1920. gadā viņš iestājies Komunistiskajā partijā un kopā ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Padomju Krievijā. K. Kurševics ir vienīgais no Latvijas proklamēšanas dalībniekiem, kurš gājis bojā Staļina lielā terora laikā 1938. gadā. 

Savukārt Z. A. Meierovics (1887–1925), kurš gan valsts dibināšanas svinīgajā pasākumā nepiedalījās, jo jau 1917. gadā bija uzņēmies diplomāta lomu un devās uz ārvalstīm, lai meklētu to valdību atbalstu jaunajai neatkarīgajai valstij, kļuva par jaundibinātās valsts pirmo ārlietu ministru, tomēr viņa mūžu traģiski pārtrauca auto avārija. 

Neviens no RPI absolventiem, valsts dibinātājiem, nepiedzīvoja Latvijas atdzimšanu. Tomēr pirms simts gadiem viņi bija starp tiem politiski un pilsoniski aktīvajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri izmantoja vēsturiski izdevīgo mirkli, lai nodibinātu savu valsti. Kā raksta Spricis Paegle, viņiem «palika tas neatņemamais gandarījums, ka viņi bija uzminējuši latvju tautas visdziļākos sirdspukstienus un prāta vēlējumus un ka cīņā par tiem viņi nebūs vieni, bet tos aizstāvēs un sargās pate latvju tauta». 

Avoti: 
1. Alvars Baldiņš, Alīda Zigmunde, «Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta studenti un absolventi — Latvijas Republikas pasludināšanas akta dalībnieki», «Inženierinātņu un augstskolu vēsture 2018/2,» RTU Izdevniecība
2. Spricis Paegle, «Kā Latvijas valsts tapa», Rīga, 1923. 

Kopīgot rakstu

Jaunumi