RTU doktorante pēta Lielo kapu vēsturi

Savā diplomdarbā K. Obodova nepēta Lielo kapu māksliniecisko vērtību, bet gan šīs teritorijas lomu un nozīmi pilsētai. Viņas diplomdarba vadmotīvs ir – kā Lielie kapi un to infrastruktūra būtu jāsakārto un atkal jāiekļauj pilsētas dzīvē.

Kad doktorante grasījās ķerties klāt pie darba par Lielajiem kapiem, viņa atklājusi, ka nav īsti literatūras par šo kapulauku – «man bija tikai dažu cilvēku uzvārdi, kas ar šo tematu bija nodarbojušies. Atsevišķu grāmatu nav. Periodikā ir tikai īsi aprakstiņi».

K. Obodova intervijā stāsta, ka viņa sarunās ar rīdziniekiem atklājusi – sabiedrībā neveidojas pēctecība, tā nejūt saiti ar šo vietu un liela daļa rīdzinieku pat nezina, ka šajā kapsētā apglabāti latviešu dižgari Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs un daudzi citi. Par Rīgas domes valdošās pozīcijas ieceri gar kapiem izbūvēt jaunu tramvaja līniju viņa teic: «Ja sabiedrībā būtu pēctecības apziņa un mūsu visu apziņā tā teritorija būtu neaizskarama, tad arī tagad mūsu rīcībā būtu skaidri argumenti, kāpēc to nedrīkst. Nevienam nerastos pat tik perversa doma laist tur cauri tramvaju.»

Lai arī Rīgas domes iecere izbūvēt tramvaja līniju uz Skanstes rajonu pa Senču ielu, skarot Lielo kapu teritoriju, būtībā nav jauna ideja – tāda pastāvējusi arī 60. gadu vidū, K. Obodova teic, ka, «salīdzinot neorganizēto sniega šķūrēšanu šogad novembrī Lielajos kapos un ieraugot 1967. gada plānus par tramvaju, un uzklausot cilvēku stāstus par braukšanu pāri kauliem, man radās dežavū sajūta. Arī tagad kapos palaida smago tehniku, lai tā gandrīz vai dara tur, ko grib. Man tas ļoti sasaucās ar tā laika drastiskajām darbībām, kas kopā ar kapakmeņu aizvākšanu faktiski bija šīs teritorijas izvarošana».

Pašreizējā situācijā, kad Rīga ir sarūkoša pilsēta, K. Obodovai mieru neliek jautājums – kādēļ Lielie kapi ir kā «karsts kartupelis», jo tā ir milzīga teritorija praktiski pilsētas centrā – vairāk nekā 20 hektāru.

Uz jautājumu, kā RTU doktorante saredz nākotni šai Rīgas teritorijai, viņa intervijā atbild: «Mans ideālais variants ir turpināt pēctecību, uzturēt domu, ka šī teritorija bijusi svarīga mūsu senčiem un to nevar iesaistīt kaut kādā sterilā pilsētplānošanas projektā. Tā ir meditatīva, Rīgas pilsētai unikāla vieta. Meditatīvs, izglītojošs, kultūrvēsturisks parks ar sakrālu auru, kādu nav citiem parkiem. Eiropā ir kādi 18 apbedījumu jeb sepulkrālās kultūras muzeji. Īpaši daudz to ir Vācijā, tāds ir arī Vīnē. Ja mēs ietu tajā virzienā, uzsverot pēctecību un mūsu kapu kultu kopumā, vajadzētu muzeja ēku ar vairāk uz sajūtām balstītu vēstījumu.»

Pilna intervija ar K. Obodovu laikrakstā «Latvijas Avīze» (1.12.2016.).